Geza pēdējais projekts "Eiropas slimnieks" ("The Sick Man of Europe") ir ticis izstādīts Londonas Mūsdienu mākslas institūtā, Detroitas Mūsdienu mākslas muzejā, Minhenes "Villa Stuck" muzejā un Telavivas Mākslas muzejā. 2014. gadā Gezs ieguva doktora grādu Telavivas Universitātes Mākslu fakultātē un tajā pašā gadā tika nominēts par Fotogrāfijas nodaļas vadītāju Becalēla Mākslas un dizaina akadēmijā Jeruzalemē, tādējādi kļūstot par visu laiku jaunāko nodaļas vadītāju akadēmijas vēsturē.
Doru Gezu satiku "Zuzeum" izstāžu zālē divas dienas pirms izstādes "Sapņi un drāmas" atklāšanas, kad visapkārt vēl sīca urbji un sasaucās strādnieki, steidzot sagatavot apskatei visus mākslas darbus.
Dažādās atšķirīgās tīmekļa vietnēs, kas piedāvā kaut ko par jums uzzināt, atrodams viens un tas pats, rūpīgi noformulēts teikums. Tajā teikts, ka jūsu "prakse iztaujā mūsdienu mākslas lomu neuzrakstītu vēsturu izstāstīšanā".
Dors Gezs: Jā, es zinu šo teikumu. (Smejas.)
Vai jūs esat tā autors?
Es īsti neatceros. Var gadīties.
Varbūt jūs varētu to nedaudz atšķetināt?
Manuprāt, māksla vispār dzīvo punktā, kurā estētikas jautājumi satiekas ar vēstures, sabiedrības, politikas jautājumiem. Un šajā ziņā, manuprāt, mūsu kā mākslinieku loma ir izcelt šīs... Kā tur bija? "Neuzrakstītās vēstures". Mans jaunākais darbs "Eiropas slimnieks" aplūko dažādas vēstures un kultūras dažādās valstīs caur indivīdu acīm, un šo indivīdu stāsti bieži neietilpst viņu pašu valstu metanaratīvā. Un arī Izraēlā dzīvojošie kristīgie palestīnieši neietilpst nekādā naratīvā. Šādu kopienu eksistence liek mums pārdomāt to, ko iedomājāmies zinām, un veidu, kādā uztveram informāciju. Cilvēki ir pārsteigti, uzzinot, ka ir tādi Izraēlā dzīvojoši palestīnieši ar Izraēlas pasi. Un esmu sapratis, ka publika uz šiem jautājumiem reaģē no savas personīgās perspektīvas. Tas, ka viņiem ir iespēja šādi reaģēt, liecina, ka šie jautājumi – migrācija, attiecības starp vairākumu un mazākumu un tā tālāk – ir globāli jautājumi. Mūsdienās, iespējams, vairāk nekā jebkad iepriekš. Es domāju, ka mums ir pienākums... saistīt...
Vai māksliniekam pēc būtības ir šāds pienākums?
No mana personīgā viedokļa – jā. No dažādiem māksliniekiem jūs droši vien saņemtu dažādas atbildes.
Vai pareizi saprotu, ka "Eiropas slimnieka" uzmanības centrā ir armijā iesaukts gleznotājs no 1973. gada...
Tur ir vairāki tēli. Turku arhitekts, armēņu komponists un tā tālāk... Jā, arī izraēliešu gleznotājs.
Vai viņi ir "slimnieki"?
Par "Eiropas slimnieku" tās norieta laikā sauca Osmaņu impēriju. Krievi to sauca par "Eiropas slimnieku" – jo tā, protams, bruka kopā. Un pēc tās sabrukuma mēs varam paraudzīties uz dažādajām nācijvalstīm, kas tika uzbūvētas uz impērijas drupām – Turcijas Republika, Armēnija, Izraēla un tā tālāk. Mēs raugāmies uz radošiem cilvēkiem, kuri kļuvuši slimi kara dēļ. Šie indivīdi cieš no traumatiskiem notikumiem, kas laupīja viņiem iespēju radīt. Tas ir stāsts par radošumu un potenciālu, par modernismu un nacionālismu, bet vienlīdz lielā mērā arī par šo ideju izgāšanos un jucekli, kas to vārdā radīts visā reģionā.
Veidojot šo darbu, jūs atradāt īstus ierakstus no seansiem, kuros kareivis mēģina tikt galā ar savu posttraumatiskā stresa sindromu.
Jā, dažās daļās tiek izmantoti reāli ieraksti. Pārceļot šādus stāstus uz publisko telpu, mākslinieks var atvērt durvis un ievest telpā naratīvus, kas ne vienmēr ir tikuši pierakstīti... Kā jau tajā teikumā teikts. Es esmu stāstnieks. Ikviens darbs, ko veidoju, stāsta kādu stāstu. Un, ja mums izdodas panākt, ka vieni un tie paši cilvēki izstāsta savu stāstu atšķirīgos brīžos, mēs iegūstam citādu stāstu. Tāpēc gleznotājs "Eiropas slimniekā" atkārto savu stāstu atkal un atkal - atkārtošana ir būtiska daļa no manas prakses un tā parāda variāciju spēku.
Pastāstiet, lūdzu, par šo darbu, uz ko tagad skatāmies!
Vārds nosaukumā – Sabir – apzīmē valodu, kurā agrāk runāja Vidusjūras jūrnieki. Taču tam ir kopīga cilme arī ar latīņu vārdu sapere, kas nozīmē "zināt". Šajā video jūs dzirdat sievieti – manu vecmāmiņu –, kura stāsta par savu bērnību Džafā, nozīmīgā ostas pilsētā, pirms un pēc Izraēlas dibināšanas 1948. gadā.
Jā. Ik brīdi, kad mana vecmāmiņa runā par savu personīgo pagātni, savu bērnību, viņa runā arābiski, bet pārslēdzas uz ivritu tad, kad jārunā par notikumiem pēc 1948. gada, kad ivrits bija kļuvis par valsts oficiālo valodu. Viņas emocionālā valoda ir arābu, bet "oficiālā", kurā viņa atstāsta vēstures notikumus, ir ivrits. Un viss video ir viens vienīgs saulriets Džafā... Saule izskatās pēc Dāvida zvaigznes, un tā... lēnām dziest...
Kā jūs panācāt, ka saule tā izskatās?
To panāca kameras lēca, ko izmantoju. Viņa stāsta briesmīgu stāstu par to, kā okupācija pārtrauca un mainīja viņas dzīvi... Bet vienlaikus jūs dzirdat viļņu skaņas, un viņa ir ļoti mierīga. Un viņa runā par kaut ko, kas vairs nepastāv, – nav vairs tās mājas, nav vairs tā dārza, viss tika iznīcināts. Patiesībā vienīgā lieta, kas no viņas stāsta ir palikusi pāri un nav izmainīta, ir pati jūra. Šis video ir daļa no veselas darbu virknes, kas ietver gan fotogrāfijas, gan video, gan instalācijas, par Izraēlā dzīvojošiem kristīgiem palestīniešiem. Mēs esam minoritāte minoritātē. Pirms Izraēlas dibināšanas palestīnieši kopumā bija vairākums un tad – kļuva par mazākumu.
Arī jūsu vecmāmiņa bija kristīga palestīniete?
Jā.
Un kā ar jums, ja drīkst vaicāt?
Es esmu simtprocentīgs palestīnietis, simtprocentīgs izraēlietis, simtprocentīgs kristietis un simtprocentīgs jūds. Izraēlā cilvēki parasti pieprasa, lai izvēlaties to vai otru pusi. Bet es, kamēr augu, neredzēju nekādas pretrunas starp abām kultūrām. Es pārstāvu visas puses.
Vai jūs teiktu, ka jums ir vienkārša dzīve?
Manuprāt, tas ir perspektīvas jautājums. Proti, ja skatāmies uz šo darbu – skaidrs, ka manai vecmāmiņai nebija vienkārša dzīve... Pēc manām domām, mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ikviens no mums tā vai citādi pieder pie kādas minoritātes. Tāpēc es neteiktu, ka šajā ziņā esmu īpašs. Būšana minoritātē neattiecas tikai uz skaitlisko daudzumu.
Kāda tam nozīme? Ko sevī ietver sajūta, ka piederi pie mazākuma?
Mēs dzīvojam ļoti nacionālistiskā laikmetā, kad identitāti nosaka lielas varas grupas, pie kurām tu vai nu piederi, vai nepiederi, un izrietoši no tā tu arī tiec vērtēts. Ja paraugāmies ciešāk, redzam, ka identitātei ir daudz vairāk slāņu, nekā mums gribētos atzīt. Varbūt minoritāšu loma ir mest izaicinājumu šādām nacionālistiskām, patvaļīgām definīcijām... Un pārskatīt, kas īsti ir nacionalitāte, kas ir reliģija, kas ir šie lielie priekšstati par identitāti, kurus uzskatām par pašsaprotamiem.
Vai jūs nekad neesat vēlējies, kaut nebūtu izvēlējies savu radošo darbu veltīt šo stāstu stāstīšanai?
Tā ir mana prakse, mana instrumentu kaste. Tas ir tas, ko es zinu. Tas, ko jūtu kā pienākumu.
Es tieši gribēju atgriezties pie priekšstata par pienākumu. Jums šķiet, ka jums ir pienākums atsegt šīs individuālās vēstures, šīs pieredzes, šos stāstus...
Manuprāt, tas ir mākslas kā tādas pienākums.
Tas ir ne tikai jūsu individuālais, bet mākslinieka pienākums vispār?
Nu, kad es runāju gan ar saviem palestīniešu, gan izraēliešu studentiem, es runāju par atbildību, jā. Kāpēc vēl māksla vispār būtu vajadzīga?
Nezinu, individuāla talanta izpausmei? Kāpēc māksliniekam jābūt sociāli atbildīgam? Man tas nešķiet pašsaprotami.
Jūs runājat par darbarīkiem. Es runāju par mākslas vietu vēsturē. Vai Dišānam bija sociālā atbildība? Un Pikaso?
Nezinu. Nav bijis iespējas viņiem pajautāt.
Bet ko mēs varam secināt no viņu darbiem? Piemēram, "Gernikas"?
Pat, ja viņiem tāda piemita, tie ir tikai divi piemēri. Tie nepadara atbildību par normu...
Tā es mācu savus studentus, tāpēc man šķiet, ka māksliniekiem ir atbildība... Jā, pieļauju, jūs varat izvēlēties nedomāt par... Ziniet, man to ir grūti pat izteikt. Šādas atbildības atzīšana katrā ziņā ir kaut kas, ko es sagaidu no saviem studentiem.
Vai jums šķistu nepieņemams redzējums, ka ikviens cilvēks pamatu pamatos ir kā tīra lapa, tabula rasa? Savā būtībā, kodolā, sauciet, kā gribat, – bez visām patvaļīgajām, no vietas un laika apstākļiem atkarīgajām piedevām – vai mēs visi galu galā neesam tikai komplekti no miesas un, nezinu, dvēseles, gara, patības?
Jums šķiet, ka ir šādi cilvēki? Tā ir ārkārtīgi liberāla domāšana...
Liberāla vai ne, bet vai ir neiespējami pateikt – "pie kājas", es negribu visu šo apzīmogotību, visus šos štampus un identitātes slāņus, kuri bija pirms manis un par kuriem man īsti netika dota nekāda izvēle. Vai to visu nevar nomest malā?
Jā, tomēr identitāte ir arī valoda, kurā runājat un kurā esat mācīts, drēbes, kuras jūs velkat, cilvēki ap jums... Es nedomāju, ka var tā pateikt – es atbrīvoju sevi no tā visa. Man vienmēr šķitis, ka sevis atbrīvošana no kaut kā padara šo kaut ko vēl spēcīgāku. Piemēram, ja runājam par valodu – nedomāju, ka iespējams noliegt domāšanas struktūras, ar kurām persona uzaug. Mēs visi nēsājam sevī atmiņas karti. Mēs varam veidot jaunas, varam nolemt, ka esam mazāk kaut kas un vairāk kaut kas cits, pārmainīt uzsvarus.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, valoda nosaka identitāti?
Manuprāt, šis darbs – "Sabir" – ļoti labi demonstrē valodas nozīmību. Kā jau teicu - ikreiz, kad mana vecmāmiņa runā par savu bērnību Džafā, viņa runā arābiski, bet par vēsturi un to, kas notika pēc 1948. gada, viņa runā ivritā. Tas, kas ir interesanti, – viņa pārslēdzas no valodas uz valodu, pati to nemanot. Tas ir lielisks piemērs valodas nozīmei mūsu domāšanas un pašizpausmes veidos.
Jūsu vecmāmiņas gadījumā šīs divas konkrētās valodas acīmredzami spēlē lielu lomu. Valoda ir daļa no identitātes, bet tas strādā arī pretējā virzienā – noteiktas valodas īpatnības ietekmē apziņu veidos, kādos to nedara neviena cita valoda.
Jā, protams. Man ir video, kurā viens no maniem tēvočiem, kurš studējis universitātē Anglijā, stāsta par savu ikdienas dzīvi: mājās viņš runā arābiski, ārpus mājas – ivritā, bet, kad skaita naudu, – angliski. (Abi smejas.)
Jūras klātbūtne šajā video ir ļoti svarīga. Ko jums nozīmē jūra?
Es peldu cauru vasaru. Ar jūru saistās manas pirmās bērnības atmiņas. Bērnībā Džafā vecmāmiņa mēdza mūs nest jūrā uz savas muguras. No vienas puses, jūra rada māju sajūtu, tā saistās ar bērnības atmiņām, bet tā reprezentē arī trimdu un diasporu. Jūra ir arī vārti, pa kuriem var ienākt un iziet. Līdz ar to tur ir gan emocionāls līmenis, gan arī... Līmenis, kurā kaut ko zinām. Video nosaukumā izmantotais vārds ir saistīts ar vārdu "zināt".
"Trimda" ir relatīvs termins. Lai būtu trimdā, ir jābūt kādai vietai, kas nav trimda.
Taisnība. Ir jābūt vietai, kas ir mājas.
Kur ir jūsu mājas?
Džafā.
Jūs atbildējāt bez jebkādām šaubām.
Jā, Džafā un Lodā (arābiski: al-Lydd). Mana vecmāmiņa ir no Džafas, un mans vectētiņš ir no Lodas, un mēs uzaugām abās pilsētās. Tās es saucu par mājām. Tagad tā ir Džafa, jo pats tur dzīvoju. Bet, kad ierodos Lodā, kad tur nonāk mans ķermenis... Es tiešām jūtos kā atgriezies mājās. Tur ir apglabāts mans vectēvs, un es gribu, lai tur apglabā mani. Nāvei ir liela loma cilvēka identitātē. Varbūt pēc tā arī varētu definēt, kur ir mājas, ne?
Mājas ir tur, kur gribas tikt apglabātam?
Kāpēc ne. Es skaidri zinu, ka nevēlos tikt sadedzināts un izkaisīts pār jūru... Esmu ļoti sentimentāls cilvēks ar spēcīgu nostalģijas izjūtu. Jā, es gribētu tikt apglabāts savās mājās. (Smejas.) Es reiz vaicāju vectēvam – kāpēc 1948. gadā, kad Izraēlas armija ienāca pilsētā, tu nedevies prom? Daudzus cilvēkus no viņu mājām padzina armija, bet daži pameta mājas vēl pirms armijas ierašanās, domādami, ka pēc kara varēs atgriezties. Kopumā savas mājas nācās pamest ap 750 tūkstošiem palestīniešu. Bet mans vectēvs un viņa ģimene palika. Viņi apmetās Svētā Džordža baznīcā. Palika tikai kādi divi procenti no visiem pilsētas iedzīvotājiem.
Vai jums izdevās uzzināt, kāpēc jūsu vectēvs palika?
Viņš runā par šo jautājumu vienā no manām filmām – "13. jūlijs". Viņš vienkārši teica, ka šeit ir apglabāts viņa tēvs un viņa vectēvs, un arī viņa vecvectēvs ir šeit apglabāts... Un arī viņš pats grib tikt te apglabāts. Un tur arī viņš tika apglabāts – pirms dažiem gadiem.
Vai tam, ko jūs darāt, ir kāda nozīme Izraēlas–Palestīnas konflikta kontekstā?
Es nedomāju, ka tas jebko ietekmē tiešā veidā, bet varbūt tas vairo apzināšanos... Tas ir tas, uz ko es koncentrējos, – veicināt apzināšanos. Un tāpēc man ir un vienmēr ir bijis svarīgi savus darbus izrādīt ne tikai ārzemēs, bet arī pašā Izraēlā.
Kāda Izraēlā bija reakcija uz jūsu darbiem Telavivas Mākslas muzejā pirms septiņiem gadiem?
Tā vispār bija pirmā reize, kad nacionāls muzejs deva platformu šādiem naratīviem, kas uz 1948. gada karu raugās no palestīniešu perspektīvas, kurā tas dēvēts par katastrofu ("Nakba"). Atceros, ka gaidījām, ka uz izstādi neviens nenāks, jo neviens par to negrib dzirdēt... Taču tā bija viena no visapmeklētākajām izstādēm muzeja vēsturē. Tas mūs ļoti pārsteidza. Ikvienā valstī darbojas aktīva informācijas vadīšanas sistēma, kas ietiecas arī nacionālajos muzejos, kuri parasti darbojas saskaņā ar valsts oficiālo politiku – jo sevišķi konfliktu zonās. Tāpēc man šķiet, ka muzeju atbildība publikas priekšā ir vēl jo lielāka.
Kāds ir šodienas Izraēlas inteliģences vispārējais noskaņojums šajos jautājumos?
Viennozīmīgi, Izraēlas mākslinieki un akadēmiķi pilnībā nosoda okupāciju. Un daudzi tiešām cīnās pret pašreizējo labējo valdību, viņi cīnās pret politiku, ko bīda kultūras, izglītības un tieslietu ministri. Daudziem par šo cīņu nākas arī maksāt. Tas nav viss, ko varētu darīt, tas ir pats mazākais, bet ir svarīgi, ka mākslinieku balss šādā laikā dzirdama skaļi un skaidri.
Vai mūsdienu mākslā, kas arvien vairāk ir par neērtiem sociālajiem jautājumiem, vēl ir kāda vieta skaistumam?
Jā, protams! Skaistums ir ēsma.
Lai ievilinātu.
Jā. Nu, palūkojieties uz šo video – tas ir skaists saulriets, skaņas ir ļoti nomierinošas, un tajā pašā laikā mēs pieredzam katastrofu. Šis kontrasts, ka pēc šāda notikuma turpina ritēt ikdienas dzīve... Pa krastu garām iet cilvēki, dāmas un sērferi...
Un mēs uz to skatījāmies gandrīz visu sarunu. Liels paldies jums, Dor!
Paldies jums!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
