Piemēram, impresionisms iesākumā tika uzskatīts par kontroversiālu pagrīdes kustību, savukārt abstraktais ekspresionisms signalizēja par mākslas pasaules pārvirzību no Parīzes uz Ņujorku, raksta "My Modern Met".
Reālisms
Reālisms aizsākās Francijā pēc Franču revolūcijas 1848. gadā. Pilnībā noraidot romantismu, kas bija iepriekš dominējošais stils, reālisma gleznotāji koncentrējās uz attiecīgā laika cilvēkiem un ikdienas dzīvi. Tas, kas mūsdienās šķiet pavisam ierasti, tolaik, pēc gadsimtiem ilgas mitoloģisku un reliģiozu ainu attēlošanas un muižnieku un garīdznieku portretēšanas, bija revolūcija.
Franču mākslinieki, piemēram, Gistavs Kurbē un Onorē Domjē, kā arī ārzemju mākslinieki, piemēram, amerikānis Džeimss Ebots Maknīls Vistlers savos mākslas darbos koncentrējās uz visiem sociālajiem slāņiem, pirmo reizi "piešķirot balsi" nabadzīgākajiem sabiedrības locekļiem un atainojot problēmas, kādas radās līdz ar rūpniecisko revolūciju. Šī žanra attīstību ietekmēja arīdzan fotogrāfijas attīstība, liekot māksliniekiem pievērsties reālistiskākiem dzīves atainojumiem.
Mākslinieki: Gistavs Kurbē, Žans Batists Kamils Koro, Žans Fransuā Milē
Ikoniska glezna: Žans Fransuā Milē, "Vārpu lasītājas"
Impresionisms
Mūsdienās tam ir grūti noticēt, taču savulaik šis mākslas virziens netika pieņemts. Atdaloties no reālisma, impresionisma gleznotāji no reālistiskas reprezentācijas aizvirzījās uz spilgtām krāsām, redzamiem otu triepieniem un atvērtām kompozīcijām, kurās notvertas gaismas un kustības emocijas. Iesākumā impresionisti bija grupiņa franču mākslinieku, kuri lauza akadēmiskās gleznošanas tradīcijas un nodevās "en plein air" gleznošanai (gleznošana ārā). Tas bija gana šokējošs lēmums, jo lielākā daļa ainavu gleznotāju savu darbu darīja studijā iekštelpās.
Sākotnējā grupējumā, kas noformējās 1860.tajos gados Francijā, bija Klods Monē, Pjērs Ogists Renuārs, Alfreds Sislē un Frederiks Bazils. Ar laiku viņiem pievienojās arvien vairāk mākslinieku, veidojot savu sabiedrību, jo tradicionālās franču galerijas atsacījās izstādīt viņu pārāk kontroversiālos darbus. 1874. gadā impresionistu sarīkota izstāde fotogrāfa Nadara (Gaspārs Felikss Turnašons) bijušajā studijā beidzot atnesa viņiem publikas atzinību.
Mākslinieki: Klods Monē, Pjērs Ogists Renuārs, Mērija Kasata
Ikoniska glezna: Klods Monē, "Ūdensrožu" sērija
Postimpresionisms
Atkal jau dzimis Francijā, šis mākslas novirziens attīstījās laika posmā no 1886. līdz 1905. gadam kā atbildes reakcija impresionismam. Šoreiz mākslinieki reaģēja pret impresionistu vajadzību naturālistiski atainot gaismu un krāsas. Pretstatā iepriekšējiem glezniecības stiliem postimpresionisms ietver vairākus mākslas novirzienus, sākot no Žorža Serā puantilisma un beidzot ar Pola Gogēna simbolismu.
Māksliniekus šajā gadījumā nevienoja vis kopīga viena glezniecības maniere, bet gan viņu mākslas darbos ietvertie abstraktie elementi un simboliskais saturs. Iespējams, vislabāk zināmais postimpresionists ir Vinsents van Gogs, kurš izmantoja krāsu un otas triepienus nevis lai izpaustu ainavas emocionālās kvalitātes, bet gan savas emocijas un prāta stāvokli.
Mākslinieki: Vinsents van Gogs, Pols Sezāns, Pols Gogēns
Ikoniska glezna: Vinsents van Gogs, "Zvaigžņotā nakts"
Kubisms
Īsteni revolucionārais un dumpinieciskais mākslas novirziens kubisms ir viens no nozīmīgākajām 20. gadsimta kustībām. Pablo Pikaso un Žoržs Braks to aizsāka 1900.to gadu sākumā, savukārt nosaukumu "kubisms" radīja mākslas kritiķis Luī Voksels 1907. gadā. Laika posmā no 1910. līdz 1930. gadam kubistu pulciņš auga augumā, un viņi, savos darbos apspēlējot ģeometriskas formas, noslīpēja žanra stilistiku. Pilnībā pārkāpjot visu iepriekšējo mākslas kustību noteikumus, glezniecības objekti tika analizēti un "izjaukti" pa detaļām – vienīgi, lai tos atkal apvienotu kopā abstraktā formā.
Šī attēlu sadalīšana līnijās un figūrās bija daļa no kubistu vienkāršības meklējumiem. Minimālistiskā perspektīva arī skāra krāsu paleti, atsakoties no ēnojuma un neizmantojot pārāk daudz nokrāsu, lai maksimāli padarītu gleznojumu plakanu. Šī bija pilnīga atkāpe no perspektīvas, kas bija glezniecības standarts kopš renesanses. Kubisms atvēra durvis pēcākiem mākslas novirzieniem – sirreālismam un abstraktajam ekspresionismam, atmetot līdz šim "izrakstīto" mākslinieka rokasgrāmatu.
Mākslinieki: Pablo Pikaso, Žoržs Braks, Huans Griss
Ikoniska glezna: Pablo Pikaso, "Aviņonas meitenes"
Sirreālisms
Precīzu sirreālisma definīciju ir diezgan grūti nosaukt, taču ir skaidrs, ka šī kustība, kas reiz bija avangards, kļuva par vienu no populārākajiem mākslas žanriem, arī mūsdienās. Zemapziņas ierosināti iztēles augļi ir šīs mākslas pazīme. Kā kustība sirreālisms aizsākās 1920.tajos gados, kad grupa vizuālo mākslinieku sāka darboties automātisma tehnikā, proti, tehnikā, kas radošajā darbībā paļāvās uz zemapziņu.
Aicinot māksliniekus atbrīvot sevi no aizliegumiem un nodoties pilnīgai radošajai brīvībai, sirreālisti savos mākslas darbos bieži izaicināja un apstrīdēja realitātes uztveri. Daļēji iemesls bija meklējams reālistiskās glezniecības pretnostatīšanai netradicionāliem, nereāliem glezniecības subjektiem.
Mākslinieki: Salvadors Dalī, Makss Ernsts, Renē Magrits
Ikoniska glezna: Salvadors Dalī, "Mīkstie pulksteņi"
Abstraktais ekspresionisms
Abstraktais ekspresionisms ir amerikāņu mākslas kustība, kas aizsākās pēc Pirmā pasaules kara un ir pirmā, kas ieguva plašu popularitāti starptautiskā mērogā. Tas nostiprināja Ņujorku kā jauno mākslas pasaules centru, kas tradicionāli bija Parīze. Abstraktais ekspresionisms attīstījās pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, lai arī pašu terminu pielietoja jau agrāk, lai raksturotu tādu mākslinieku darbus kā Kandinskis. Šis mākslas novirziens ir "aizņēmies" sirreālisma spontanitāti un papildinājis to ar tumšo pēckara traumas noskaņojumu.
Džeksons Poloks ir šīs kustības līderis – viņa pilienu tehnikā radītie spontānie un kustību tverošie darbi definē abstrakto ekspresionismu. Tiesa, šis žanrs nav "salaulāts" ar Poloku vai vienu glezniecības manieri vien – abstraktais ekspresionisms ietver arīdzan Vilema de Koninga figuratīvos darbus un Marka Rotko krāsu laukumus.
Mākslinieki: Džeksons Poloks, Vilems de Konings, Klifords Stills
Ikoniska glezna: Džeksons Poloks, "Rudens ritms (Numur 30)"
Popārts
Uzplaukstot pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, popārts ir galvenais mākslas virziens laikmetīgās mākslas attīstībā. Šī pēckara kustība radās Lielbritānijā un Amerikā, adaptējot elementus no reklāmas, komiksiem un ikdienas dzīves objektiem. Bieži vien ar satīru popārts uzsvēra un izcēla ikdienā lietotu preču banalitāti, un bieži vien tiek uztverts kā reakcija pret abstraktā ekspresionisma zemapziņas elementiem.
Roja Lihtenšteina drosmīgie un dinamiskie darbi ir lielisks piemērs, kā parodija un popkultūra saplūst ar tēlotājmākslu, lai padarītu to pieejamāku. Endijs Vorhols, kurš ir pazīstamākā popārta figūra, veicināja šo revolucionāro konceptu par mākslu kā masu patēriņa "preci", radot virkni savu populārāko mākslas darbu sietspiedes.
Mākslinieki: Endijs Vorhols, Rojs Lihtenšteins, Džaspers Džons
Ikoniska glezna: Endijs Vorhols, "Kempbela zupas bundžas"
Kinētiskā māksla
Šķietamā mūsdienu mākslas kustība patiesībā sakņojas impresionismā, kad mākslinieki pirmo reizi sāka atveidot kustību. 1900.to gadu sākumā sākās eksperimentu nākamais līmenis. Krievu mākslinieki Vladimirs Tatļins un Aleksandrs Rodčenko bija pirmie kinētisko skulptūru radītāji, ko pēcāk uzlaboja Aleksandrs Kolders.
Mūsdienu terminoloģijā kinētiskā māksla ietver skulptūras un instalācijas, kuru primārais koncepts ir kustība. Amerikāņu mākslinieks Entonijs Houvs ir šīs kustības līderis, radot ar datordizainu izstrādātas skulptūras-vējdzirnavas.
Mākslinieki: Aleksandrs Kolders, Žans Tenglijs, Entonijs Houvs
Ikoniska glezna: Aleksandrs Kolders, "Ziedlapiņu loks"
Fotoreālisms
Fotoreālisms ir mākslas stils, kas pārsteidz skatītāju ar tehniskām iespējām. Primāri tas bija amerikāņu aizsākts novirziens, kas sešdesmito beigās un septiņdesmito sākumā radās kā pretreakcija abstraktajam ekspresionismam. Mākslinieku galvenais uzdevums ir fotoattēla atkārtošana, rūpīgi plānojot darbu un maksimāli izvairoties no spontanitātes, kas tik ļoti ir raksturīga abstraktajam ekspresionismam. Līdzīgi kā popārts, arī fotoreālisma uzmanības centrā bieži vien bija patērētājkultūras elementi.
Agrīnais fotoreālisms gremdējās nostalģijā par Amerikas ainavu, savukārt nesenā pagātnē izplatīts šī žanra subjekts ir portrets. Hiperreālisms ir šī mākslinieciskā novirziena papildinājums, kurā glezniecība un tēlniecība tiek pielietotas, lai raisītu spēcīgāku emocionālo reakciju un sasniegtu augstāku realitātes līmeni, izmantojot tehnoloģiskās iespējas.
Mākslinieki: Čaks Klouzs, Ralfs Goingss, Jigala Ozeri
Ikoniska glezna: Jigala Ozeri, "Bez nosaukuma"
Popsirreālisms
Popsirreālisms ("lowbrow") ir mākslas kustība, kas radusies Kalifornijas "pagrīdes" sabiedrībā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tradicionāli izslēgts no tēlotājmākslas pasaules, popsirreālisms no gleznām pievēršas tēlniecībai, digitālajai mākslai un pat rotaļlietām. Kustība sakņojas arī komiksu, pankroka un sērferu kultūrā, un tās mākslinieki nemeklē mākslas galeriju atzinību. Apvienojot sirreālisma tēlainību ar popkultūras krāsām un figūrām, mākslinieki sasniedz sapnim līdzīgus rezultātus, kam bieži vien ir erotiska vai satīriska tematika.
Mākslinieki: Marks Raidens, Rejs Cēzars, Odrija Kavasaki
Ikoniska glezna: Marks Raidens, "Inkarnācija"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!