Sigalita Landava (Sigalit Landau) ir viena no 14 izraēliešu māksliniekiem, kuru darbi patlaban skatāmi "Arterritory.com" rīkotajā Izraēlas laikmetīgās mākslas izstādē "Sapņi un drāmas" topošajā mākslas centrā "Zuzeum." Jau vairāk nekā 15 gadus viņas radošo meklējumu un eksperimentu centrā ir zemākā (456 m zem jūras līmeņa) un arī sāļākā šīs zemeslodes teritorija – Nāves jūra, kas vistiešākajā nozīmē ir viņas bērnības jūra. Sigalita Landava Nāves jūru dēvē par spoguli, ar kura starpniecību viņa – mākslas valodā – risina attiecības ar savu un arī savas tautas pagātni. Šo 15 gadu laikā Nāves jūras tēls Sigalitas darbos materializējies gan performancēs, gan video darbos, gan kristāliskos objektos – sāls skulptūrās. Savukārt mākslas aprindās viņa izceļas ar izteiktu neatkarību, jo pēdējos gados ir strikti sarāvusi saites ar vispārpieņemto mākslas tirgus sistēmu.
Kā šajos piecpadsmit gados mainījušās jūsu attiecības ar Nāves jūru? Pieņemu, ka sākotnēji jūsu abu dialogs bija pilnīgi citāds.
Realitātē ir mainījusies gan pati jūra, gan arī mana attieksme. Aizsākot šo projektu, es uz Nāves jūru raudzījos citādi – es to izvēlējos galvenokārt pašas vietas unikalitātes dēļ. Tajā viss peld, viss ir citādi – katra paša attiecības ar sava ķermeņa masu, veids, kā jūs to izjūtat un arī – kā izjūtat ūdeni, atmosfēru. Video darbs "DeadSee" bija pirmā reize, kad līdzās savam ķermenim un jūrai (un visam, ko tie ietver gan iekšēji, gan ārēji) es izmantoju vēl trešo dalībnieku. Objektu, kas it kā mūs savieno, un šajā gadījumā tas bija arbūzs. Aravas tuksneša ielejā jau labu laiku tiek eksperimentēts ar iespējamību izmantot sālsūdeni lauksaimniecībā. Izrādās, ka ir virkne augu, kas to ne tikai pacieš, bet spēj arī brīnišķīgi augt, ja tiek laistīti ar pazemes ūdeni, kurā ir zināma sāls koncentrācija. Kad izlasīju par šo pētījumu un ieraudzīju šos arbūzus, to krāsu – šī oksimoroniskā tiekšanās pēc salduma sālsūdens realitātē man metaforiski šķita līdzīga homeostāzei – veidam, kā mēs pielāgojamies kādai konkrētai vietai. Un tas ir tas, ko es līdz šim esmu darījusi - mēģinājusi pielāgoties šai vietai, kas ir ekstrēma, kurā nav dzīvības, bet kurai ir pilnīgi citas īpašības.
Kad filmēju "DeadSee", nomira mana mamma, un mana atrašanās šajā izteikti korporatīvajā arbūzu ķēdē, piederība tai bija kā virzīšanās no kaut kā ļoti metaforiska tuvāk īstenībai. Ja jūs kaut ko aizmirstat, tas sāk kristalizēties un laikam ritot mijiedarboties ar visu to pārējo, kas jau ir jūsos. Šī mijiedarbība rada jaunas realitātes, jaunu zinātkāri, idejas. Jo vairāk es darīju, jo vairāk es kļūdījos – sāku domāt, kas ir nepieciešams, lai mūsu dialogs būtu veiksmīgs? Vai tas ir tikai vēriens? Varbūt man jādodas uz citu pludmali? Vienlaikus nemitīgi klātesošs bija politiskais moments – kam pieder jūra un kam ir jāprasa atļauja, lai šajā apkaimē strādātu – valdībai vai kādai no industriālajām korporācijām.
Par Sigalitas pirmo Nāves jūras projektu kļuva videodarbs “DeadSee” (2005), kurš skatāms arī izstādē Rīgā. Tajā mākslinieces kailais ķermenis simboliski ieslēgts 500 Nāves jūras ūdeņos peldošu arbūzu spirālē, kas pamazām atritinās – kā ačgārns virpulis. Rimti meditatīvajā plūdumā, kas ilgst 11 minūtes, ir kaut kas no atdzīvojušās klusās dabas, kas lēni lobās kā sajūtu, zīmju, simbolu un zemūdens slāņu pārpilns sīpols. Centrā arbūzi ir “ievainoti”, un to sarkanā miesa pakļauta sāls dzēlieniem tāpat kā māksliniece pati. Beigu beigās spirāle pārtop garā, brīvi peldošā līnijā, tādējādi izlaužoties no rāmja.
Es sāku citādām acīm raudzīties arī uz balto krāsu – iegremdējot jūrā zilu karogu un pēcāk no tās izceļot baltu, iegremdējot melnu kleitu un izceļot baltu. Šis ir veids, kā kaut kas tiek izdzēsts, pazūd, aiziet. Un vienlaikus līdztekus pastāv šī ļoti pozitīvā sajūta – dabas radītais pārsteigums. Līdzīgi kā fermeriem, kas priecājas par jaunu ražu, mums ir bijuši savi brīnumainie mirkļi attiecībās ar Nāves jūru. Strādāt tās krastā ir pilnīgi citādi nekā strādāt studijā – esot dabā, jūs tajā ieklausāties. Jūs esat ar to divatā un apzināties, ka šis ir mirklis, kad tai ir nepieciešama jūsu palīdzība. Tai nav balss, tā iet bojā un nespēj par sevi pastāvēt. Nāves jūras gaisā ir arī kaut kas ļoti dziedniecisks, tajā ir daudz skābekļa, un patiešām ir sajūta, ka šī vieta ārstē. Tā vienkārši ļauj jums padomāt par dzīvi – līdzīgi kā atrodoties tuksnesī, te vienmēr ir šī sirreālā tīrības sajūta, jo šeit ir mazāk dabas un vairāk minerālu.
Tie ir arī jautājumi, kurus uzdodu savā pašlaik topošajā grāmatā, kas dokumentē manu 15 gadu attiecību stāstu ar Nāves jūru. Kāpēc es šeit nonācu? Kas mani šurp atveda? Ko nozīmē būt sāls līgavai? Šim darbam ir ļoti cieša saistība ar tradīcijām, arī ar velnišķā ideju. Tas ir stāsts par brīžiem tik netveramo starptelpu – starp dzīvi un nāvi, vīrieti un sievieti, par gaistošo mirkli "šeit un tagad". Zaudējumu un sērām, dziedniecības procesu, kas notiek caur mākslu. Kā mēs aizstājam kaut ko, kas mums pietrūkst. Cilvēkus, kuri mums pietrūkst – arī filozofiskā aspektā.
Būtisks mana darba aspekts ir arī fakts, ka es esmu neatkarīga māksliniece. Vismaz savā šī brīža posmā es nepaļaujos uz kādu vispārpieņemtu sistēmu. Es mēģinu izdzīvot bez visa tā – bez galerijām, ar kurām agrāk sadarbojos, un mākslas mesēm, kas ir nogurdinošas. Esmu paņēmusi pauzi no šīs cilpas.
Objektīvi Nāves jūrā nav dzīvības, taču kāda ir jūsu sajūta – vai tā ir patiešām mirusi jeb savā, ļoti īpašā veidā tā tomēr ir dzīvs organisms?
Nāves jūra it kā šķiet ļoti tīra, jo tajā nekas nespēj dzīvot. Nekas nevar sabojāties. Taču par kaut ko, kas nav dzīvs, ir grūti teikt, ka tas ir miris. Nāves jūrā nekas nekad nav dzīvojis, taču vienlaikus ir lietas, kas šeit notiek ģeoloģiski. Speciālisti to dēvē par katalizējošo ģeoloģiju. Ik pa mirklim še uzvirmo dažādi interesanti procesi, kustība. Vienīgie Nāves jūras iemītnieki – minerāli, karnelizējas un pēkšņi jūrā iznirst salas. Savā ziņā tā ir vieta, kas man liek aizdomāties par dialogu ar dzīvi. Daudzi ir mēģinājuši dzīvot Nāves jūras piekrastē, un daudzi joprojām izdzīvo no tā, ko viņiem izdodas no šīs apkārtnes paņemt. Te tiek audzētas palmas un dateles. Šajā apvidū dzīve nekad nav bijusi viegla, un tāda tā nav arī tagad.
Ar savu darbu starpniecību es stāstu par savu pieredzi, iespējams, citiem tā ir atšķirīga. Man šī vienmēr ir bijusi skarba vieta, saistīta ar cilvēkiem, kuri ļoti smagi strādā, lai šajā apvidū izdzīvotu. Tam ir nepieciešama mīlestība. Savā ziņā man tā ir kā visas Izraēlas valsts metafora, tikai pieklusinātāka. Tā ir kā spogulis, un, līdzko es tajā pamanu kādu jaunu atspulgu, es ieraugu arī sevi. Dažkārt arī daļu no sava ķermeņa. To daļu, kas ir mirusi.
Sigalit Landau in collaboration with Yotam From. Salt-Crystal Bridal Gown VI, 2014. Color print, 163 cm X 109 cm. Courtesy of the artist
Kā jums – arī Nāves jūras projekta kontekstā – šķiet, vai mākslai piemīt spēks kaut ko mainīt šajā pasaulē?
Mākslas vēsturē ir ļoti daudz piemēru, kur māksla jau robežojas ar aktīvismu un izvēlējusies šo ceļu, taču man tas nekad nav bijis izejas punkts. Es nezinu, vai es esmu mainījusi kāda viedokli, un es nevaru to apgalvot. Tiesa, domāju, ka mūsu studijas aktivitātes, kas koncentrējušās ap šo vietu, ir pamanītas. Manuprāt, mums ir izdevies atklāt ko jaunu par šo jūru un arī, kāda tā var būt. Tas ir ceļojums, un tam vēl nav beigu, līdz ar to es nezinu, vai man izdosies ko mainīt. Es zinu, ka cilvēki ir dzirdējuši par tilta ideju, arī Jordānijā, kur esmu uzstājusies ar lekcijām. Taču tā visa ir paralēlā pasaule, cilvēki, kuri reāli ietekmē šajā teritorijā notiekošo, neieklausās māksliniekos. Mākslinieku pie viņu galda nav. Vienlaikus šajos 15 gados vairs nav gandrīz nevienas valsts Eiropā, kur nebūtu rādītas manas filmas. Arī sāls objekti. Vienīgais, ko es varu darīt, ir stāstīt šo stāstu – tas ir mans veltījums un arī ieguldījums Nāves jūras nākotnē. Un es zinu, ka to es varu.
Kad “The New York Times” un “Artsy” internetā nopublicēja rakstu par sāls kleitu, to izlasīja vismaz 20 miljoni cilvēku. Tajā bija pieminēts mans vārds, Izraēla, Palestīna, Jordānija. Un, līdzko cilvēki ir ieinteresēti, viņi vienmēr grib uzzināt vairāk. Nepastāv vienkārši risinājumi. Mēs dzīvojam ekstrēmā vietā un arī savu mīlestību pret to pakļaujam ekstrēmam testam. Un gadu no gada mēs to izejam no jauna. Anormālija savā ziņā kļūst par mūsu normalitāti. Taču, ja paraugāmies pasaulē – šodien tā viscaur ir kļuvusi daudz mazāk normāla, nekā bija agrāk. Viss ir daudz ekstrēmāks, un Izraēla ir tikai ļoti maza pasaules daļa.
Sigalit Landau. Paradox, 2017. Child size Hassidic wedding dress, veil, shoes, tapestries, suspended in the water of the Dead Sea. Courtesy of the artist
Franču tēlnieks Bernārs Venē man savulaik intervijā atzina, ka radīt mākslu viņam ir savveida heroisma akts. Ko šis process nozīmē jums?
Klausoties savā balsī, kas mēģina atrast īsto noti, lai tiktu sadzirdēta – šo apskaidrības mirkli, jā, es domāju, ka radīt labu mākslu vienmēr ir cīņa. Tas nav viegls ceļš. Tas ir kā iziet kaujas laukā, un es ar šo sajūtu spēju identificēties. Tiesa, es nezinu, vai tas ir varonības akts, jo nekad neesmu viena. Man ļoti svarīgs ir komandas darbs. No vienas puses tā ir cīņa, no otras – harmonija. Pēc varonības akta gan vienmēr seko norobežošanās, kad aplis ir noslēdzies un enerģija no manis pāriet ārpusē. Atverot aizvērtas ausis, sirdis un suminot kaut ko, kam nav nekā kopīga ar naudu un patērētājkultūru. Kaut ko, kas savieno cilvēkus, šķērso robežas, dzimumus un sociālos statusus. Es to dēvēju par balsi. Dziesmu. Taču tas nekad nav viegls ceļš.
Laikmetīgajā mākslā ir mazāk rāmju, nav šo strikto robežu – tu esi gleznotājs vai tēlnieks. Es strādāju dažādos medijos un mēģinu nemulsināt ne sevi, ne citus. Manuprāt, mākslinieks vienmēr apzinās, ka mirklī, kad viņa darbs ir pabeigts, tas var ceļot bez viņa un tikt sadzirdēts. Kļūt par daļu no dialoga. Par kaut ko, kas cilvēkus uzrunā un ko viņi vēlas baudīt.
Sigalit Landau. I Lust, 2017. Bronze, 190x107(h)x109cm. Courtesy of the artist
Sākotnēji jūs savos darbos ļoti daudz izmantojāt savu ķermeni, arī nu jau slavenajā video "Barbed Hula" (2000), taču atšķirībā, piemēram, no Marinas Abramovičas, jūs nekad neesat nodarījusi sev sāpes. Kāpēc jūs nospraudāt šo robežu – nedarīt sev pāri?
Tā kā citi cilvēki mēdz sāpināt mani, man nav jānodara sāpes sev pašai (smejas). Tā nav mana loma šajā dzīvē. Līdzīgi kā balerīnai - arī, ja neciešami sāp mugura, jūs nedrīkstat izkrist no lomas, un jums ir jāpabeidz sava arabeska. Un tikai tad, kad esat aizkulisēs, jūs varat raudāt. Jo skatītāji ir kā jūsu bērni, jūs taču nestāstīsiet savam bērnam, ka esat pārgurusi, dusmīga, nervoza un vispār – lieciet mani mierā. Es nekritizēju Marinu, viņa visu dara perfekti, bet šī spēlēšanās ar skatītāja refleksiem man dažkārt šķiet manipulatīva. Manuprāt, tie, kas pietiekami daudz zina par upuriem, zina, ka viņi nevēlas kliegt kā upuri, gluži pretēji – viņi vēlas to apslēpt. Iespējami skaistā veidā.
Katrā ziņā Marina, kas "Balkānu Barokā" (1997) Venēcijas biennālē mazgāja kaulus, dziedot savas bērnības tautasdziesmas, man šķita spēcīgāka nekā mirkļos, kad viņa publikas priekšā sevi sagraizīja. Jo, ja kāds kaut ko tādu dara ar sevi, es gribu zināt, kāpēc. Un, ja šī atbilde ir kaut kas, kam es līdz galam neticu, es neredzu jēgu doties uz sevis sakropļošanas izstādi. Es mākslā gribu redzēt esenci.
Pirms dažiem gadiem jūs piedalījāties Rubell fonda rīkotā izstādē "No Man's Land: Women Artists from the Rubell Family Collection," kurā bija pārstāvētas tikai mākslinieces sievietes. Kā jums šķiet, vai joprojām ir atšķirība starp sievieti un vīrieti mākslā?
Man šķiet, ka šobrīd situācija ir daudz labāka, nekā tas bija vēl salīdzinoši nesen. To apliecina arī statistika. Protams, lielu uzņēmumu līmenī to direktori joprojām lielākoties ir vīrieši un galvenokārt baltie. Tādā vispārējā līmenī tas pats attiecas arī uz panākumu sfēru. Sievietes ikdienas dzīves dinamika nav kļuvusi vienkāršāka. Es nedomāju, ka manai karjerai palīdz tas, ka es esmu sieviete. Gluži pretēji. Īpaši, ja es esmu spēcīga un man ir viedoklis – kopums, kas tradicionāli pieder vīriešu pasaulei. Tā joprojām ir realitāte. Taču, iespējams, tajā niecīgajā sabiedrības daļā, kuru dēvē par mākslas pasauli, lietas ir pavirzījušās uz labo pusi. Mākslas pasaule ir pilna sieviešu – kuratoru, kritiķu, muzeju direktoru. Taču sieviešu-vīriešu nevienlīdzība joprojām pastāv. Tā tas vienkārši ir. Un es apzinos, ka katru dienu ir lietas, kas man jādara tāpēc, ka esmu sieviete, taču kopumā dzīvē man visbūtiskāk ir būt Sigalitai Landavai.
Kāpēc jūs pieņēmāt lēmumu vairs nesadarboties ne ar vienu mākslas galeriju? Cik zinu, savas karjeras laikā jūs tās vairākkārt esat mainījusi. Vai tas nozīmē, ka jūs vairs neuzticaties esošajai mākslas tirgus sistēmai?
Tas nebija gluži tā, ka es vienrīt pamostos un nodomātu – vairs nesadarbošos ar galerijām! Ar lielāko daļu galeriju šī sadarbība parasti bija ilgusi piecus, sešus gadus. Dažas biju tikai pārbaudījusi – uztaisījusi izstādi un skatījusies, vai starp mums ir ķīmija. Vienmēr esmu devusi iespēju arī jaunām galerijām. Taču vienā mirklī nemitīgā dalība mākslas mesēs man sāka šķist kā nogurdinoša atkārtošanās. Man nav nekā pret galerijām, ja es redzu uguntiņu to acīs. Māksliniekam tā ir lieliska iespēja. Taču, ja jūtat, ka šī uguntiņa apdziest, ir kaut kas jāmaina. Un mirklī, kad saprotat, ka neko negaidāt, labāk ir būt pašai.
Izstādē "Sapņi un drāmas" redzamais darbs "Ārpusdzemdes grūtniecība" (Ectopic Pregnancy) ir radīts no papjēmašē ( papier-mâché). Kas jūs saista šajā materialitātē?
Sigalit Landau. Ectopic Pregnancy, 2005. Metal armature, papier-maché, and other mixed media, 101X75X103 cm. Courtesy of the artist
Papjēmašē nav profesionāls “augstās mākslas” materiāls, taču ir ļoti pateicīgs, jo pieļauj iespēju ar to izdarīt gandrīz visu. Tas, kas mani ieintriģēja, bija fakts, ka papjēmašē vistiešākajā veidā saistīts ar ziņām, uz tā ir teksts. Pirmoreiz ar to strādāju 2002. gadā, veidojot instalāciju Country (Valsts), tas bija palestīniešu otrās sacelšanās (Al-Aqsa Intifada) laiks, un avīzes bija pilnas negatīvu ziņu. Es no šiem virsrakstiem izveidoju augli un cilvēku tēlus, kuru miesa bija pilna ar visu to, kas tobrīd bija lasāms ziņās. No vienas puses jūs šo tekstu nevarat līdz galam uztvert, no tā redzamas vien detaļas, bet vienlaikus ir skaidrs, ka pastāv savveida saistība starp iekšpusi un ārpusi. Privāto un publisko.
Papīrs un līme - darbs ar papjēmašē ir ļoti fizisks, pat fizioloģisks, tas ir kā savveida sagremots materiāls, netīrs. Reklāmas, krāsas, viss ir sajaucies, kaut kādā mērā tas patiešām ir kā strādāt ar atkritumiem. Līdzīgi kā taisīt mākslu no kurpju šņorēm. Tas nemaksā neko. Vienlaikus darbu, kas radīts papjēmašē tehnikā, pēcāk var atliet arī bronzā. Šajā ziņā man nav problēmu – no šī šķietami nekā pāriet pie daudz izsmalcinātākiem materiāliem. Radot mākslu, man vienmēr ir šī sajūta, ka man nav ko zaudēt. Arī, ja tā ir bronza vai marmors. Man ir nepieciešama brīvība. Mijiedarbojoties ar lielajiem mākslas vēstures vārdiem, raugoties ikdienas dzīvē man apkārt, lasot un arī radot sev kādus konkrētus noteikumus un pēcāk domājot to robežās.
Izstādes "Sapņi un drāmas" producents ir kultūras un mākslas izdevniecība "Arterritory.com".
Izstādes darba laiks:
Pirmdien – slēgts
O. — C. 12.00-18.00
P. — S. 12.00-20.00
Sv. 12.00-18.00
Ieeja bez maksas
Izstādē pieejama arī bezmaksas tūres gida pavadībā, katru sestdienu plkst. 12.00 un 15.00, kā arī svētdienās plkst. 12.00.
Izstāde "Sapņi un drāmas" ir tapusi kā speciālprojekts Rīgai, tās iniciators un atbalstītājs ir Rīgā dzimušais uzņēmējs un mākslas patrons Leons Zilbers.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
