Biezs dzīvīgums, ilgas un nospriegots gaiss. Kopš izstādes "Sapņi un drāmas" apmeklējuma joprojām liekas, ka spēcīgākais darbs izstādē ir tajā skanošā mūzika. Visu izstāžu zāles telpu caurvij Daniela Kiczalesa "Vēstnesis". Tas it kā nosaka izstādes atmosfēru un satur visu kopā kā smalks diegs. Tas kā ēna seko, aplūkojot arī citus darbus, un pirmie akordi, kas skan pie rīta lūgšanas, man atņem uzmanību no jebkura cita darba, ko tobrīd skatos.
Vēstnesis stāv kalna galā virs ciemata baltajām, kantainajām mājām. Ir agrs rīts, un tālumā dūmakā tinas kalni. Viņa krekls viļņojas vējā. Skaņas, kas nāk no elektriskās ģitāras, ir lēnas, nesteidzīgas, dziļi rezonējošas un izklausās pēc sarunas. Tas atstāja lielu iespaidu, kamēr varēju to dzirdēt dzīvē, bet arī tagad, kad to atceros, ir tā, it kā gaisā saceltos putekļi.
Vēl viens nozīmīgs elements ir jūra. Uzklausu kādas sievietes stāstu par viņas bērnību. Viņa runā vienkārši. Ar šņākoņu mierīgi veļas viļņi, un dzeltenā saule slīd arvien zemāk. Gar krastu skrienam pavīd mazs cilvēka siluets, iznirst un pazūd vakara peldētāji, un luncinās suņa aste. Sieviete stāsta par saviem daudzajiem brāļiem un māsām, par to, kā bija jābēg no kara un ka kristības ir tad, kad iemērc ūdenī un iedod vārdu. Visvairāk man patīk viņas stāsts par māju pie jūras. No tās līdz jūrai stiepās kāpnes, un viņa pa tām skrēja, kad bija maza meitene. Viņas ģimene vakaros sēdēja piejūras kafejnīcā – ēda, dzēra un runāja. Un cik tas esot bijis jauki. "Ššš..." šalc jūra.
Jūra ir arī tā, kurā iegremdētā kāzu kleita jau apaugusi ar sāls kristāliem. Jūra ir tā, pie kuras tumšmate rožu vainagā un baltu gurnautu savās plaukstās sūta mums skūpstus, trīcošiem ceļiem, atplestām rokām, pie krusta piesistā Jēzus Kristus pozā. Jūra ar arbūzu virtenē iemigušu kailu sievieti. Gleznota jūra ar acīm, smilšainā, bēšā krastā, un pelēks mākonis ar domīgu seju.
Ir jūtami dekoratīvi, ritmiski elementi, konkrēti silueti, bet tad arī kas pilnīgi pretējs, jutekliski, atbrīvoti triepieni, tieksme atraisīties, biezi krauta eļļas krāsa, plūstoša līnija. Uz grīdas smagnēja tēlniecība – it kā zemē iegrimis, melns degunradzis ar raupju ādu un liela terorista galva ar Dāvida acu zīlītēm. "Portālā" kā brīnumainā, iesaldētā dārgumu lādē var atkal un atkal atrast kaut ko jaunu, ar skatienu cenšoties izkļūt cauri deformētajai ledus kārtai. Augstpapēžu kurpes, Ziemassvētku skariņas, lampiņas, gliteri, krellītes, balta putna spalva, gela nagi, sveces, violeta un oranža gaisma, sarkans, trīsuļojošs punktiņš. Daļa no darbiem uzrunā vienkārši ar savu skaistumu, kā no auduma šūtās kompozīcijas ar ziedu un interjera motīviem, totēma galā uzlikta stikla lode vai gleznas metāliskā virsma. Reizē maigas un nežēlīgas, pieklusinātas ir gleznas ar trusi. Uz zemes mētājas sasalis burkāns. Zied persiku krāsas puķe. Totēmi kā no grīdas izauguši neparasti koki, krāsaini, spīdīgi lakoti, ar iegrieztiem krustiem, apaļas konusveidīgas formas. Divi totēmi, celti no bālām, pļeckainām piparkūkām, balstās uz galvaskausiem, bet to augšā sēž izbāzts putns. Mans skatiens slīd pār piparkūkām, kamēr ieskatos tieši plēsīgā putna mazajās dzintara acīs.
Gleznas "Dzīve, ko atstājam aiz sevis" hromētā audekla atspulgā man paveras neskaidrs atspulgs. Krāsa uz spīdīgās virsmas parādās fragmentāri, kā jau dziestošas atmiņas, un tu pats tajās kā tāls tēls. Paliek nedaudz skumji un smeldzīgi, it kā kāds iedurtu ar mazu adatiņu. It kā gaisā būtu izslietas jutīgas, ievainojamas plaukstas. Un pūstu vējš.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
