Izstādes atklāšanas vakarā pie "Zuzeum" ieejas vispārējas sīkrunas gaisotnē uzklausīju kādas jaunās mākslinieces iespaidus par redzēto. Cik nu atceros, viņas galvenā doma bija apmēram šāda: "Nu darbi jau forši, bet nu, man liekas, vietējiem tā mentalitāte nav saprotama."
Kas tā par mentalitāti un kas tajā tik neparasts vai nesaprotams, uzzināt neizdevās, bet nospriedu, ka varbūt tam kāds sakars ar "intensitāti", "enerģiju", "vitalitāti", "tiešumu" vai citiem atribūtiem, kas Izraēlai tiek piedēvēti izstādes informatīvajos materiālos. Kā viens no "vietējiem" sajutu gluži dabisku nepatiku pret manu sapratnes spēju apšaubīšanu, bet skaļi to nepaudu, jo kas zina – varbūt taisnība vien ir. Sagaidījis svētdienu, devos uz jauno izstāžu zāli vēlreiz, lai, visu apskatot mierā un klusumā, kārtīgi pārbaudītu savu saprašanu. Pa ceļam domāju par sarunbiedrenes pausto un par to, no kā vispār manā apziņā sastāv fails "Izraēla".
Nekā daudz jau, ja tā godīgi, tur nav – ebreju valsts, asiņaina vēsture, šādi tādi ģeogrāfiski fakti, šādi tādi slaveni cilvēki, dažu svarīgāko Rietumu kultūrvēsturisko pieminekļu klātbūtne, vēl daži neskaidri iespaidi un asociācijas. Un tam visam, gribi vai ne, mulsinoša politiskā piegarša, ko katru dienu atjauno mediju ziņojumi par saspīlējumu reģionā, par Palestīnu un Gazas sektoru, par jūdu un arābu naidu, par Izraēlu kā okupantu un Izraēlu kā uzticamu partneri.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
