Daina Riņķe ar savu lakonisko izteiksmes stilu pievērsa kritikas uzmanību jau darbības sākumposmā pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās. Autores gleznu tēmas bija pateicīgs materiāls 70.–80. gadu tematiskajām Latvijas Republikas un Vissavienības mākslas izstādēm. Darbi tika pieņemti izstādēs un saņēma apbalvojumus, taču novitāte 1950. gadu skarbā stila figurālajām kompozīcijām bija pats tēmas risinājums – lauku dzīves un pilsētas motīvi bez cilvēka aktīvas klātbūtnes. Atteikšanās no darba procesa attēlojuma ienesa savdabīgi atsvešinātu, metafizisku noskaņu, un gleznotājas reālisma traktējumam mākslas kritika meklēja apzīmējumu, saskatot šajās vīzijās hiperreālisma un socreālisma tendences saplūsmi. Ja toreiz Dainas Riņķes darbi bija jauninājums formālajā valodā un apliecinājums tam, ka vienkārša vide var būt skaista, un šim pašsaprotami esošajam piemīt vērtība, tad šodien autores audeklos nolasāms mājiens par kādu zūdošu laiku un vietām.
Daina Riņķe savas gleznas būvē no dažādu lielumu ģeometriskām struktūrām, kurās iekapsulētā enerģija vienlaikus ir arī eksplozīva kustība. Tuvais un pazīstamais atklājas kā bezgalīgi atvērtas telpas daļa. Vai tā būtu lauku sēta, ūdens cisterna, smagā tehnika, skrejošs suns, zirgs uz lauka vai cilvēks pēc darba dienas – attēlotais savā pabeigtībā ir pilnīgs un noslēgts, bez turpinājuma, kā reminiscence par to, kā tas ir bijis. Mākslinieces darbu skatītājs it kā netiek nekur apzināti virzīts, nenotiek arī nekas sarežģīts, taču priekšmetu un dzīvo būtņu miglainie, gaistošie apveidi, automašīnu norasojušie logi ir tāda kā slēpšanās, kas sēj nemieru. Neskaidrajā gaismā kā no attāluma aplūkotā realitāte vilina joprojām un raisa filozofiskas pārdomas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!