Mūkusalas Mākslas salonā atklāta izstāde par skatīšanos 'Porno'  (3)

Izstādi veido Zuzānu kolekcijas darbi, kuriem negaidītu kontekstu piešķīris kurators Valts Miķelsons. Izstādes nosaukums ir spēle ar vārda "porno" nozīmi – tā ir izstāde par skatīšanos.

Mākslas kontekstā par pornogrāfiju visbiežāk runā robežsituācijās – parasti, kad aizskartas kāda indivīda vai sabiedrības morāles vai estētiskās jūtas. Tas nozīmē balansēšanu uz pieņemamības robežas un skaidrošanos ar cenzoriem. Ivara Grāvleja 2007. gada video "Mobilais" lieliski demonstrē problēmu. Mākslinieks izstādes atklāšanas apmeklētājiem uzplijas ar savu mobilo tālruni, kurā rāda pornogrāfiskus video, apgalvodams, ka tas ir interesantāk par atklājamo izstādi. Acīmredzams, ka tiek operēts ar tradicionālu hierarhiju, kurā māksla – pēc dažādiem kritērijiem – novietota augstāk par pornogrāfiju. Tomēr, kāda varētu būt Grāvleja reakcija, ja kāds uzplītos ar mākslas attēliem, kamēr viņš skatās pornofilmu?

Izstādē "Porno" iekļauta virkne porcelāna figūriņu, un, neizbēgami, ir arī kāds zilonis (vai mamuts): šeit ir tikai divi kaila ķermeņa attēlojumi. Atmetot miesu, auksti atsvešinātu, "zinātniski precīzu" dzimumakta mehānikas attēlojumu, atklājas vairākas citas pornogrāfijas sastāvdaļas. Piemēram, lētas divdomības. Ja no Bembija astes aizlido taurenis, tas pārvēršas par žirafi. Tie ir lēti joki pie ūdens automāta ("watercooler chat"), jaunākās redzētās filmas vai privāti kuriozi, kaimiņš, kurš atnācis pēc piena, nosvīdušais santehniķis un negadījums ar kādu apģērba gabalu.

Izplatīts 90. gadu beigu internetpornogrāfijas formāts bija sīkattēlu galerijas (TGP, Thumbnail Gallery Post). Tās parasti sastāvēja no 16-20 bezmaksas pazeminātas kvalitātes attēliem no maksas lapām, un tika izplatītas ar mērķi piesaistīt abonentus. Bija portāli, kas apkopoja šādas galerijas, lapas izkārtojumā iekļaujot pa kādai reklāmai, un vismaz daļu no klikšķiem pārsūtot nevis uz nedaudz lielāka izmēra attēlu, bet gan sponsoru mājaslapu. Galeriju sižeti – pavisam triviāli. Pirmajos attēlos modele kādā vairāk vai mazāk ticamā scenārijā – piemēram, skolniece, kas tikko pārnākusi mājās. Katrā nākamajā attēlā – aizvien mazāk apģērba un jau citādāka rakstura simulācija.

Tas, kas ir kopīgs mākslai un pornogrāfijai, ir skatīšanās – visnotaļ reglamentēta skatīšanās. Ieturēt vai neieturēt distanci, ievērot vai neievērot klusumu, izdarīt tādus vai citādus žestus un kustības. Kopīgs ir arī attālums. Pornogrāfijas gadījumā, lai cik tuvu pieplaktu ekrānam, jāsaprot, ka viss ir tik vien kā attēls, un visbeidzot, jāpieņem, ka varbūt skatīšanās ir daudz uzbudinošāka par redzamo aktivitāti. Mākslas gadījumā ir vismaz divu veidu distance. Viena – gluži kā pornogrāfijā – ir nespēja iekāpt bildē. Otra – ja skatās uz mākslu kā kustamu mantu – ir šaubas, vai tas, ar ko nodarbojas izstāžu apmeklētājs, nav kas nelāgi līdzīgs blenšanai veikala skatlogā.

Gadsimtu gaitā mākslas kontekstā attīstītas visdažādākās skatīšanās mašīnas – salons, baltais kubs, melnā kaste, Ela Ļisicka abstraktais kabinets (veidots 1920. gados Hanoverē sava laika aktuālās mākslas izstādīšanai), opārts un kinētiskā māksla, Gulbju ezers, mūzikas videoklipi. Protams, ka internetmeklētāju laikmetā nav problēmu visu salikt kopā, uzlikt vienu attēlu virs otra, ignorējot muzejiskās patiesības, labo gaumi un mākslas vēstures garlaicīgākos aspektus. Kičs ir vēl viens "Porno" aspekts.