Parunāsim mazliet par mākslu un tās radītāju – mākslinieku. Kuru brīdi Jūs uzskatītu par to, kad mākslas radītājs sevi varētu pilntiesīgi nosaukt par mākslinieku?
Līdzīgi jautājumi ir dzirdēti arī no studentiem, vēl pavisam nesen atbildot, ka es patiesībā nezinu, vai esmu mākslinieks. Man tas būtībā nav arī aktuāls jautājums, to neizjūtu ne uz, ne zem ādas. Pat nezinu, kas īsti slēpjas aiz šī vārda – droši vien, ka pārāk daudz. Man personīgi nav inspirējoši domāt par to, vai esmu mākslinieks un kā par tādu esmu kļuvis.
Bet, ja runājam par kaut kā sākumu vai rašanos – viss sākas jau bērnībā un varbūt pat agrāk. Ik pa laikam pienāk tie brīži, kad uzmanība dodas uz atmiņām. Tajās ir dažādas bērnības ainas un iespaidi, un tu saproti, ka atmiņas ietiecas vēl dziļāk, nekā to esi līdz šim aptvēris. Tieši atmiņā ir meklējami tie reāli veidoli, kas cilvēkam ir pieejami arī vēlāk.
Kas, jūsuprāt, tad varētu būt uzskatāms kā mākslinieks?
Teiksim tā, ja esi iekāpis tramvajā un kāds bērns uz tevi parāda un saka "Redz, kāds onkulis", tad tu saproti, ka esi onkulis. Un, ja uz tevi parāda tāpat un saka "mākslinieks" – tad jau laikam saproti, ka esi mākslinieks.
Tātad tā nav paša izjūta, bet gan apkārtējo uzskats, viedoklis?
Laikam gan, ka tā. Es gan pats to īsti neizjūtu. Protams, ka es varētu arī uzvilkt mākslinieka apģērbu, ietērpu un tas savā veidā palīdzētu man sevi apzināties kā mākslinieku. Taču es šobrīd neizjūtu šī statusu nozīmīgumu. No tā es savā dzīvē neiegūšu ko atbalstošu, inspirējošu.
Runājot par inspirāciju – kā jūs rodat iedvesmu saviem darbiem? Kā rodas pati ideja?
Es teiktu, ka tā rodas brīdī, kad sāk pievilkt kaut kas interesants, intriģējošs. Un šo interesi rada iztēles telpa – tajā saredzu iespēju darīt kaut ko, kas ir mazliet citādāks, nekā iepriekš redzēts. Jāteic, ka es vispār nevaru un nevēlos darīt kaut ko, kas mani neinteresē vai vieš garlaicību.
Mana darbošanās ar keramiku ir saistīta ar amatniecību, kas piekopta jau izsenis. Tas, kas šodien skaitās "high-tech", pirms daudziem tūkstošiem gadu bija attiecināms uz keramiku un tajā piekoptajām tehnikām, paņēmieniem. Un tas, kas ir attīstījies līdz šim brīdim, arī tiek turpināts. Līdz ar to šajā nozarē nav iespējams vairs rast ko radikālu jaunu, citādāku. Tāpēc es saredzu kādu knifu, niansi, ko padarīt citādāku. Man patīk būt tam amatniekam – diversantam, kas kaut ko dara pretēji amatniecībā noteiktajam, bet tikai kādās niansēs. Un tas arī ir tas iedvesmojošais – kaut ko paveikt citādāk. Darot kaut ko nepareizu, taču vienlaikus intuitīvu, es radu pārsteigumu pašam sev, dodoties virzienā, kura galu jeb rezultātu pats vēl neapzinos. Es radu vizuālu lietu, kas pašam ir interesanti. Turklāt pats ceļš uz to, šis process ir interesants un iedvesmojošs. Man ir svarīgi darīt kaut ko interesantu, izvairoties iekļūt garlaicībā vai kādās mehāniskās darbībās.
Bet, kā jau minēju, tās ir tikai nianses, ko mainu. Galu galā, visi iespējamie nostūri keramikā ir dziļi un rūpīgi izpētīti jau izsenis.
Keramika ir amatniecība, kas prasa arī tehniskās iemaņas. Vai tās kaut kur mācījāties, vai tomēr pats atradāt veidu, kā tās apgūt?
Esmu to mācījies ilgi, ietekmējoties no daudz kā. Konkrēti keramiku sāku apgūt Latgalē – Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad zināma kā Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola). Skolas pasniegtajos moduļos bija dziļš pamats un saikne ar Latgales keramikas tradīcijām. Pats arī praktizējos darbnīcā pie slavenā Latgales podnieka Pētera Ušpeļa, kas nu ir viņsaulē. Esmu arī apguvis un lasījis neskaitāmas grāmatas un rakstus par amatu – mācīšanās process šeit bija neizbēgams.
Vai tas nozīmē, ka savos darbos izmantojat Latgalē piekoptās keramikas tradīcijas?
Es gan neesmu bijis pie meistariem citos novados Latvijā, līdz ar to manis paša (sākotnējā) pieredze keramikā ir saistīta tikai ar Latgales novadu. Bet šis jēdziens – tradīcija - man šķiet neskaidrs, sarežģīts. Tradīcija citās tautās nozīmē pavisam ko citu. Piemēram, esmu bijis Korejā, kur par tradīcijām sauc tūkstošiem gadu senu pieredzi, kas Latgalē, piemēram, tā nav. Un tas, kas ar tradīcijām notiek šobrīd – viss iespējamais. Jo īpaši, kad no kādu tradīciju kopšanas, kultivēšanas rodas iespēja iegūt finansējumu – tad sāk rasties pārspīlējums, un tradīcijas tiek aizmirstas.
Lasot dažādas atsauksmes, viedokļus par jūsu porcelāna darbiem, nereti parādījās uzskats, ka šajos darbos būtu jāmeklē senlatviešu tradīcijas. Vai tā ir?
Jā, tā ir zināma taisnība, un no tā nekautrējos. Taču šeit atkal ir runa par šo vārdu – tradīcijas. Uzskatu, ka šajā darbā ir vairāki slāņi, apzināšanās līmeņi. Un vienā no šiem slāņiem arī varētu būt meklējams šis koncepts. Skatoties uz šiem puzuriem, es iztēlojos, kā latviešu pagāns stiepj pār lauku zāles stiebrus un no tiem veido ko šādu. Šajos puzuros arī manifestējas tīri matemātikas principi, kurus, iespējams, paralēli mēģināja izprast arī kāds sengrieķu zinātnieks, to noformulējot ar sev pieejamiem līdzekļiem. Bet šis pagāns to darīja, vienkārši veidojot puzurus.
Un te arī izpaužas tas tradicionālais – tas rodas no daudz dziļākiem impulsiem. Šim pagānam tie radušies, saskatot mistiskas parādības vai spēkus šo puzuru sakarībās, ko viņš ir atklājis un veidojis.
Šādi matemātiskie principi patiesībā ir universāli, manifestējoties kā vizuālas parādībās daudz kur citur un dažādos līmeņos, slānos. Piemēram, tie var būt minerālu uzbūves pamatā esošie kristāliskie režģi. Vai arī dabas radītās ziedu vai lapu struktūras. Neskaitāmi pētījumi pierāda to, ka daba visu veido pēc noteiktas formulas, balstoties uz vispārējiem pamatprincipiem, un citādāk tas nevar būt. Tādēļ šie principi ir dziļākais realitātes līmenis, tie pastāv pirms visa cita. Un tas arī bija viens no tiem slāņiem, kas mani interesēja šajās darbībās – tas, kā parādās šie visuresošie, abstraktie ģeometriskie principi pagāna veidotos puzuros. Balstoties uz puzura matemātiski izskaitļoto uzbūvi, veidojas universāla, stabila struktūra. Un visa arhitektūra darbojas, balstoties uz šiem principiem. Piemēram, tas, ko mēs redzam mūsu brīvdabas muzeja arhitektūrā, ir tieši šie principi, kas arī notur tos jumtus uz senlatviešu būvēto māju sienām.
Tas pierāda, ka aiz katra kaut kā mistiskā slēpjas kāds racionāls, loģisks princips.
Jā, un šī loģiskā puse man arī ir tā neparastā, mistiskā. Tas ir tas, kam pievēršu uzmanību, jūtot sevī to izaicinājumu pavērot šīs lietas galvā – tur redzot brīnumainu pasauli, telpu. Man šķiet loģiski, ka šie matemātiskie principi arī ir tas mistiskais.
Tas arī bija vēl viens viedoklis, ko izteica vairāki darbu vērtētāji. Ka šie puzuri attēlo pasaules parādības un to patieso racionālo, jaušo izskaidrojumu.
Mans uzdevums pat nebija to parādīt, taču tas vienkārši parādījās. Un šie darbi arī ir viena no parādībām, pie tiem smagi strādājot un attīstot dažādas tehniskās idejas, paņēmienus. Un darbu gala rezultātā arī parādījās šis pārsteigums, ko parasti meklēju. Es jūtos distancējies no tā, kas radies ar manu starpniecību. Man kā darba autoram vajadzētu izjust zināmu saikni ar šo darbu, taču man tā ir vēl viena mistiska parādība, ieraugot darba rezultātu un piedzīvojot pārsteigumu par to.
Vai tādā veidā savus darbus spējat uztvert kā cilvēks no malas?
Jā, un par to arī runājuši vairāki citi autori. Es vienmēr izjūtu šo distancēšanos, jo īpaši, kad darbi tuvojas to noslēgumam. Es jūtu, kā tas pamazām notiek. Un jūtos labi, darbus izstādot, jo varu tos redzēt brīvi un no malas, neuztverot tos kā manus darbus.
Man darbnīcā atrodas viena krūze, ko savulaik esmu izgatavojis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas diplomdarba ietvaros. Es to bieži vēroju un nevaru pateikt, kāda ir mana saistība ar to. Vienīgais, ko izjūtu, ir kripatiņā nostaļģijas, paejot ilgākam laikam. Šobrīd man šī krūze šķiet kas brīnumains, nesaprotams.
To saredzu arī, paskatoties atpakaļ uz savām darbībām, piemēram, grieķu vāžu izstādē "Maģiskā darbība". Jau tad galvenā doma bija nevis par vāzēm, bet gan lietu parādīšanos, ierašanos šajā pasaulē. Tā ir maģiska parādība, kā dēļ arī radās izstādes nosaukums. No vienas puses biju tas podnieks, kas šīs vāzes virpoja. Taču gala rezultāts bija kas pavisam cits – skatoties uz šo priekšmetu, uztvēru to kā brīnumainu parādību, kas ir ieradusies šajā pasaulē. Tur varētu būt tukša vieta, taču šobrīd tur atrodas vāze.
Porcelāna puzurus veidojāt trīs gadu garumā. Pastāstiet, kā īsti notiek darbu radīšanas process? Vēl būtiskāk – kurā brīdī rodas tā skaidrība, ka darbs nu ir pabeigts?
Tā galvenā motivācija vai rādītājs darba rezultātam patiesībā ir termiņš. Kad izstādes laiks ir pietuvojies un otrreiz to pārcelt vairs nevar – tas arī ir tas reālais faktors, kas pasaka, ka darbu ir laiks nest ārā no darbnīcas.
Un kā ir ar darbiem, kas netiek veidoti konkrētām izstādēm?
Patiesībā manā darbnīcā atrodas daudz neizstādītu, nepabeigtu darbu. Tie ir dažādi aizsākumi, no kuriem varētu būt sanākušas izstādes, bet dažādu iemeslu dēļ ir apstādināti. Taču izstādes termiņi un vieta noteikti ir tie stimulanti, kas veicina darba pabeigšanu.
Nerunājot par šiem praktiskajiem, racionālajiem apsvērumiem – vai arī sevī rodas kāda sajūta, nojausma par to, ka darbs ir pabeigts?
Tas varētu būt meklējams brīdī, kad ir atklāts īstais paņēmiens, kā konkrēto darbu izpildīt pienācīgā kvalitātē. Tas savā ziņā ir atklājuma procesa beigas, ļaujot uzsākt nākamo – tehnisko izpildījumu. Ja darba veidošanas procesā sāk zust sākotnējais svaigums un iestājas rutīna, tad tas aicina domāt par ko citu.
Vai šis atklājumu posms mēdz pārsniegt darba tehniskās izpildes laiku?
Tas būtībā notiek paralēli. Atklājumu posms un tehniskais izpildījums nav atdalāmi viens no otra, tie notiek vienlaikus. Savukārt idejas, ieceres konkrēti par šo darbu saskatāmas jau kādu laiku atpakaļ, 90. gados. Domas ir ļoti ātras, no tām veidojas dažādas idejas un paņēmienu savienojumi. Šajā procesā mēdz rasties nejaušības, kas paliek atmiņā un vēlāk tiek attīstītas reālos darbos. Dažkārt var šķist, ka kaut kas ir radies tikai tagad, bet darba procesā sāku atcerēties, ka šīs ieceres prātā mitinājušās jau kādu laiku, taču nav bijušas iespējas tās īstenot. Tāpēc ir ļoti grūti pateikt, kurā brīdī kāda ideja rodas un darba veidošana sākas. Tas ir ļoti interesants jautājums – kur ir sākums?
Kā jūs pats vērtējat savu izstādi? Vai no apmeklētājiem vēlējāties sagaidīt kādu konkrētu reakciju?
Ir viens cilvēks, kas izstādē saskatītu kaut ko, ko es gribētu šim cilvēkam darīt redzamu vai atsaukt atmiņā. Diemžēl Pēteris Martinsons nu ir viņsaulē. Taču, gatavojot iepriekšējās izstādes, es zināju, ka tajās būs dažas lietas, nianses, ko pamanīs tikai viņš. Un tas arī piepildījās manā iepriekšējā izstādē "Medusmānija". Mēs gan par to savstarpēji nerunājām, taču es to pamanīju, kad viņš skatījās manus darbus un šīs nianses norādīja citiem.
Runājot par pēdējo izstādi – protams, interpretācijas ir dažādas, un esmu priecīgs dzirdēt visu, ko cilvēki manos darbos saskata. Taču tieši šī izstāde man diezgan labi parādīja, cik daudz skatītāju redz tikai darbu tehnisko, materiālo pusi. Un tas viņiem traucēja uztvert to, ko es vēlējos padarīt redzamu. Šīs izstādes nozīme tika veltīta telpiskumam, materiālu samazinot tuvu galējai robežai. Porcelāna "stieņi" parādīja, ka starp tiem atrodas daudz brīvās telpas, un tieši šis kopējais telpiskums un tukšums man bija būtisks. Savukārt tas, ko redzēja profesionāļi, bija šis materiāls un tā izstrādātā tehnika. Jāatzīst, ka tā bija tuvu vilšanās sajūtai – kad darbos tiek saskatītas pārāk konkrētas lietas un pārskatīts būtiskākais. Taču tas, cik atšķirīgi cilvēki redz, skatoties uz vienu un to pašu, ir pārsteidzoši un interesanti. Tas arī vēlreiz pierāda, ka cilvēki nekad līdz galam viens otru nesapratīs.
Lai arī mana darbība nav skaļa, es ļoti novērtēju, ka galerija "Daugava" pieņēma mani kā autoru. Galerijas lieliskā telpa manu darbu izstādīšanā bija ļoti nozīmīga, jo bez tā mani darbi tikpat labi varēja arī palikt darbnīcā. Es patiešām novērtēju šo iespēju, kas manu darbu izstādīšanā bija ļoti būtiski.
Ko jums nozīmē tikt nominētam "Purvīša balvai"? Vai tas bija kā pārsteigums? Galu galā, šis varētu būt uzskatāms kā vēl viens apliecinājums mākslinieka statusam.
Atceros, ka man par šo bija saruna arī ar dažiem studentiem. Un kāda studente man uzdeva jautājumu: "Vai tad māksliniekam nav svarīga šī atzinība?" Un es sāku domāt par to, ka tas tomēr nav nekas reāli lietojams, tam nav ne smaržas, ne garšas. Tas arī nav apģērbs, ko uzvilkt.
Taču tajā brīdī, kad uzzināju par nomināciju "Purvīša balvai", kaut kādas emocijas manī parādījās. Uzplaiksnīja gan atmiņas, gan arī citādas sajūtas. Un "Purvīša balva" vai nominācija "Purvīša balvai" – tas, protams, jau kaut kā skan un rezonē. Neesmu no tā visa norobežojies.
Taču tas arī bija pārsteigums. Jo īpaši tādēļ, ka vienmēr esmu uzskatījis savus darbus kā egoistiskus – tos radu sev pašam, pēc savām izjūtām. Kā arī mani paņēmieni vai vizuālā valoda man nešķiet nekas īpaši iespaidīgs vai ideoloģiski pielietojams. Tādēļ jo īpaši novērtēju tos cilvēkus, kas pamanīja manu nodarbošanos un to novērtēja.
"Purvīša balva" arī ietver izstādi, ekspozīciju. Un es ļoti ceru, ka mani darbi šajā ekspozīcijā ieviesīs kādu savdabīgu niansi. Ļoti labi apzinos, ka savus darbus noteikti nevaru pielīdzināt autoriem, kas savos darbos izmanto daudz spēcīgākus paņēmienus vai mūsdienīgu valodu. Taču ticu, ka arī mani paņēmieni, mana vizuālā valoda ekspozīciju papildinās ar savu savdabīgo niansi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
