Kāpt, aiztikt un spēlēties atļauts. Pieci slaveni, bērniem draudzīgi mākslas objekti  (2)

Dāņu-zviedru tēlnieka un arhitekta Egona Molera-Nīlsena (Egon Möller-Nielsen) darbs "Tuffsen" Stokholmā tika atklāts jau 1949. gadā. Modernās mākslas darbs – spēļu vieta bērniem – bija viena no pirmajām mākslas iniciatīvām, kas mudināja uzlabot dzīves kvalitāti tobrīd strauji augošajā Zviedrijas galvaspilsētā.

Biomorfiskās formas skulptūra ar dažādiem caurumiem, iedobumiem un izvirzījumiem bija un joprojām ir kā radīta, lai bērni pa to ložņātu, kāpēlētu un spēlētos. 1949. gadā tā bija savam laikam unikāls mākslas objekts publiskajā telpā, iniciējot līdzīgas iniciatīvas citur Eiropā, kā arī ASV un Japānā.

162 tonnas smagā un vairāk nekā 15 metrus augstā spāņu mākslinieka Pablo Pikaso skulptūra Čikāgā tika atklāta 1967. gadā kā mākslas darbs pilsētvidē, taču bez mērķa piesaistīt jaunāko paaudzi, ielu vingrotājus un skeitbordistus. Lai gan sākotnēji Pikaso iespaidīgā izmēra darbs iedzīvotāju vidū netika uztverts ar viennozīmīgu sajūsmu, tomēr diezgan ātri tā slīpo tērauda pamatni kā izcilu šļūkāšanas vietu atklāja bērni un arī skeiteri. Šobrīd Pikaso skulptūra ir viens no pilsētas simboliem, ko iemīļojošas jau daudzas čikāgiešu paaudzes.

Nīderlandē, Hoge Velives Nacionālajā parkā, "Kröller-Müller" skulptūru dārzā atrodas pazīstamā franču mākslinieka Žana Debifē radītais "Jardin d'émail" jeb "Emaljas dārzs" (1974). Balti melnais 600 kvadrātmetru lielais veidojums ir sirreāls spēļu laukums – trīsdeminsionāls mākslas darbs, uz kura parka apmeklētāji drīkst kāpt, staigāt, sēdēt, cik vien vēlas. Neparastais darbs kontrastē ar zaļo dabas parka vidi, bet pats autors to nosaucis par "mākslīgu dārzu starp īstiem kokiem un īstiem zālieniem.

1997. gadā Seintluisas pilsētā, Misūri štatā durvis vēra amerikāņu mākslinieka Boba Kasilija izveidotais Pilsētas muzejs (City Museum). Tas vienlaikus ir gan muzejs, gan milzīgs rotaļlaukums, gan sporta zāle, gan arī no otrreizējās pārstrādes materiāliem veidotu mākslas darbu galerija.

Muzejs mājvietu atradis bijušajā apavu fabrikā, kas šobrīd vairāk izskatās pēc grandiozas fantāzijas un sapņu pasaules, kurā savienojams pilnīgi viss – sākot no slidkalniņiem, tuneļiem un labirintiem līdz vecām lidmašīnām un 1940. gada panoramas ratam.

Pēc Boba Kasilija nāves 2011. gadā, viņa domubiedri – mākslinieki apvienojās grupā "Cassilly Crew", turpinot attīstīt un papildinat neparasto muzeju.

Jorkšīras skulptūru dārzā atrodas daudz un dažādu tēlnieku darbi, tomēr šoreiz pievēršam uzmanību slavenā abstraktās tēlniecības pārstāvja Sera Entonija Karo darbam "Promenāde" (1996). Tā sastāv no piecām daļām un ir veidota no tērauda. Sākotnēji skulptūru grupa tapusi britu 20. gadsimta tēlniecības izstādei Tulerī parkā, Parīzē, bet vēlāk pārvietota uz Jorkšīru. No dažādām ģeometriskām figūrām veidotās skulptūras ir lieliska vieta, kur parka mazajiem apmeklētājiem spēlēt paslēpes.

Arī Rīgā ir vairāki pilsētvides objekti, ko laika gaitā ar jaunām funkcijām apaudzējuši bērni un jaunieši. Vai tad, kad pompozi tika atklāts Rainis Esplanādē vai Andreja Upīša piemineklis Kronvalda parkā, kāds domāja, ka pēc vairākiem desmitiem gadu pie cienījamo rakstnieku kājām savu vietu atradīs skeitbordisti? Tomēr šoreiz vēršam uzmanību uz publiskās telpas mākslas darbu Rīgā, kura primārā funkcija jau kopš atklāšanas ir rotaļlaukums bērniem.

2017. gada vasarā laukumā pie Rīgas Doma baznīcas tika atklāts bērnu rotaļu laukums "Labirints", ko veidojusi tēlniece Liene Mackus. Tas vienlaikus ir arī estētisks vides objekts. Kā stāsta pati tēlniece, veidojot "Labirintu", viņa iedvesmojusies no Rīgas Doma laukuma bruģī iestrādātajām kādreizējo māju un ielu līnijām, kuru "raksti atspoguļojas spēļu laukumā un veido vēsturiski mūsdienīgu labirintu, rosinot tā apmeklētājus uz poētisku un daudznozīmīgu pasaules izpratni".

Labirinta struktūra ir veidota no masīvkoka, bet galvenie akcenti ir piecas telpiskas bronzas dzīvnieku skulptūras, kuras tapušas, iedvesmojoties no mītiskiem viduslaiku dzīvniekiem. Projekta izstrādē autore sadarbojusies ar arhitektiem Ilzi Rukmani-Poču, Andri Fersteru, Modri Fersteru un Gati Grāveru.