Šajā pavasarī Laikmetīgās mākslas muzejs "Garāža" Maskavā sadarbībā ar Modernās mākslas muzeju Varšavā rīko vērienīgu izstādi "Transatlantiskā alternatīva. Kinētiskā māksla un opārts Austrumeiropā un Latīņamerikā 1950.–1970. gados". Projektā apkopoti vairāk nekā simts mākslas darbu no pēckara perioda līdz 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, ietverot kinētiskās skulptūras, gleznas, zīmējumus, filmas, instalācijas, kā arī unikālus arhīva materiālus.
Baltijas valstis izstādē pārstāv Igaunija un Latvija. Apjomīgajā ekspozīcijā līdzās citu zemju mākslinieku veikumam apmeklētāji ieraudzīs trīs latviešu autoru – Valda Celma, Artūra Riņķa un Jāņa Krieva – dizaina darbus un kinētiskās mākslas spilgtākos paraugus, kas projekta kopējā kontekstā izceļas ar interesi par tautas ornamentiku un saikni ar Rietumu mākslas procesiem. No Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas izstādei atlasīts Artūra Riņķa kinētiskais objekts-modulis "Sakta" (1979) viesnīcai "Latvija" un Jāņa Krieva planšetes piedāvājumi Rīgas stacijas noformējumam.
Lai gan 70. gadi tiek dēvēti par stagnācijas periodu Padomju Latvijas vēsturē, tas bija ļoti produktīvs posms Latvijas dekoratīvās mākslas un dizaina attīstībā. Mākslinieki deva ievērojamu ieguldījumu pilsētvides, sabiedrisko iestāžu un telpu noformēšanā, nereti izvirzot drosmīgus, novatoriska rakstura risinājumus, kuri pat ar nelielu laika distanci tiek novērtēti plašākā 20. gadsimta mākslas vēstures kontekstā. Neraugoties uz to, ka Latvijā kinētiskās mākslas uzplaukums noticis apmēram divas dekādes vēlāk nekā Rietumeiropā, mūsu meistariem izdevās radīt savu rokrakstu, kas ļauj runāt par Rīgas kinētiskās mākslas skolu. Savas idejas dizaineri iemiesoja abstraktos trīsdimensionālos mākslas darbos, kuriem piemīt poētiska izteiksme, konceptuāla skaidrība un precizitāte.
Izstāde Laikmetīgās mākslas muzejā "Garāža" orientējas un izaicina skatītāju uz alternatīvu ģeogrāfisko fokusu. Tā rosina pārvērtēt vispārpieņemto 20. gadsimta otrās puses pasaules mākslas vēsturi un tās atsevišķos momentus, liekot akcentu nevis uz Ziemeļamerikas mākslas ekspansiju vai dažādiem procesiem Rietumeiropas kultūrainā, bet veidojot sasaisti starp aktīviem kultūras centriem Austrumeiropā (Budapeštu, Bukaresti, Varšavu, Zagrebu, Maskavu, Tallinu, Rīgu) un Latīņamerikā (Buenosairesu, Karakasu, Riodežaneiro, Sanpaulu). Kinētiskās un optiskās mākslas evolūciju šajos reģionos lielā mērā ietekmēja politiskās iekārtas un ekonomisko barjeru faktori, kas veicināja māksliniekus aktīvi eksperimentēt ar formu un telpu, meklējot citas pieejas savā radošajā praksē, nekā viņu līdzgaitnieki Rietumos.
Projekts "Transatlantiskā alternatīva. Kinētiskā māksla un opārts Austrumeiropā un Latīņamerikā 1950.–1970. gados" pirmo reizi tika parādīts Varšavā 2017. gadā. Pēc Maskavas ekspozīcija aizceļos uz Brazīliju, Sanpaulu, kur tā tiks izstādīta Kultūras centrā "SESC Pompeia".
Artūrs Riņķis: sakta "Latvija"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!