Laris Strunke ir dzimis 1931. gadā ievērojamā latviešu gleznotāja Niklāva Strunkes ģimenē. 1944. gadā ģimenei emigrējot uz Zviedriju, savu turpmāko māksliniecisko karjeru viņš saistījis ar Ziemeļeiropas un Rietumeiropas tradīciju, kas nepazina vulgāro sociālistiskā reālisma ideoloģiju, bet ļāva māksliniekiem brīvi veidot savu glezniecisko valodu, lai runātu par sev svarīgām lietām. Šobrīd Laris Strunke ir viens no pašiem ievērojamākajiem Zviedrijas māksliniekiem, gleznotājs ar pasaulē zināmu vārdu, kurš uzticīgs abstraktai gleznošanas manierei un kura daiļradei vieta Eiropas abstraktās glezniecības virsotnē. Kopš 1989. gada, kad mākslinieks atgriezās Latvijā, viņš sarīkojis tikai trīs personālizstādes, kas vienmēr tika sagaidītas kā liels notikums. Šobrīd ceturtajā mākslinieka izstādē dzimtenē tiek eksponētas 26 jaunākās Lara Strunkes gleznas, kuras vieno kopīgs saturiskās un gleznieciskās izpētes motīvs – aiza.
Lara Strunkes darbi top vistiešākā saistībā ar Skandināvijas dabu. Viņš glezno vientulīgas ainavas Zviedrijā un Islandē, kur prot izvilkt un parādīt jaunas struktūras, jaunas formas un jaunas vērtības. Islandes zemes formu dramatismu mākslinieks sastapa nejauši – nokavējot autobusu un klaiņojot apkārt, viņš sapratis, ka pazīst šo dabu, un neapzināti gleznojis, jau sen pirms ieraudzījis savām acīm. Mīlot dabu, Strunke tomēr necenšas to pakļaut savai gribai un mākslinieciskajai varai. Viņš necenšas to piesavināties, pārnesot tiešā veidā uz audekla. Laris Strunke nevis kopē ainavu, bet analizē dabu, mēģinot ieraudzīt tajā savdabīgu kārtību un īsto iekšējo dabas harmoniju. Viņš vēršas pie dabas un dzīvo ar dabu, kas ļauj saskatīt citiem varbūt neredzamas lietas.
Viņa lakoniskajās, monumentālajās, smalku izjūtu piesātinātajās gleznās dabas impulss vienmēr paliek otrajā plānā un nekad neparādās tiešā veidā. Strunkes glezniecība ir savdabīga valoda – kaut kas atšķirīgs no dabas, sacerēta un mākslīga konstrukcija. Tāpat kā vārds "aiza" nav saistīts ar reālu aizu, tāpat kā no vārda "ūdens" nepaliksi slapjš, arī māksla un daba ir divas dažādas pasaules – mēs dzīvojam vienā, bet izsakāmies par to otrā. Neviens nevar uzgleznot klintis vieliski. Var uzgleznot ilūziju, ne pašu klinti. Ko tad var uzgleznot? Var uzgleznot šaurumu, kur starp divām formām plūst ūdens. Var uzgleznot, cik tuvu šīs formas ir viena otrai, kā saskaroties traucē ūdenim plūst. Ūdens, kas laužoties meklē ceļu, starp klinšainiem labirintiem rada kustību un spriedzi, dinamiku un ekspresiju. Līdzīgi dabiskai ūdens plūsmai, Lara Strunkes gleznieciskās formas top neapzināti, organiski un dabīgi, lai ar minimāliem līdzekļiem radītu kustību un telpu, lai ar lielu otu vilktu līniju kā sacītu vārdu un vērotu, kā šī līnija pievelk citas.
Lara Strunkes gleznās viens motīvs atkārtojas neskaitāmas reizes, pārplūstot no viena darba otrā, paliekot arvien precīzāks un perfektāks, kamēr beigās nešķiet izsmelts. Tāpēc šie darbi ir arī kā dabas piezīmju grāmata, kuru mēs vērojam un lasām, kopā ar mākslinieku pārdzīvojam laiku, kopā ar viņu meklējam jaunas idejas un formas. Kustība ir ne tikai ūdens, kas tek caur klintīm, bet arī mūsu emocionālā līdzdarbība, kura atdzīvina Strunkes gleznas. Mūsu daudzveidīgā interpretācija un šaubas ir tā kustība, kas ļauj atrast arvien jaunas saiknes ar šo mākslu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
