No kurienes aug kājas šādam redzējumam – vecā un jaunā erotika? Kāds ir izstādes mērķis?
Rasa Jansone: Jau pašā izstādes sākumā mēs zinājām, ka strādāsim ar muzeja arhīvu. Kad Jana novilka teorētisko rāmi, jau tad bija skaidrs redzējums. Viss pārējais izveidojās diezgan organiski darba procesā. Cēlām ārā dārgumus no pagātnes un miksējām kopā ar dārgumiem no pavisam nesenas tagadnes.
Bet kāds ir iemesls, kāpēc tas tika darīts tieši šādā griezumā?
Jana Kukaine: Primārais mērķis ir kritiski aplūkot, kā vispār funkcionē erotikas jēdziens, kāda ir tradīcija, kā mēs par to esam pieraduši runāt.
Latvijā vai pasaulē?
Jana Kukaine: Latvijā, paturot prātā Rietumeiropas mākslas kontekstu, akta tradīciju, kas it kā ir šī erotikas zona. Ja mēs to aplūkojam feministiski kritiskā griezumā, tad pamanām, ka bieži vien tā ir spēle vienos vārtos. Vārtos, kas vienai pusei ir ļoti izdevīgi, bet otrai – ļoti neizdevīgi. Šī netaisnība, šis proporciju trūkums, mūsuprāt, ir jāvērš par labu.
Būtībā šīs izstādes sūtība ir mainīt līdzšinējo paradigmu?
Jana Kukaine: Jā, tā es gribētu teikt. Tā ir mūsu ambīcija. Mēs piesakām jaunu erotikas valodu, taču, lai to izdarītu, mums ir jādefinē problēma ar veco. Tam ir atvēlēta atsevišķa izstādes ekspozīcijas daļa, kurā mēs iezīmējam spēles lauku un rādām, kādi ir līdzšinējie scenāriji un kādi ir demokrātiskāki scenāriji – iekļaujošāki, kas cilvēkus dara laimīgākus, nevis padara par objektiem, upuriem, marginalizējot vai liekot justies nenormāliem un kaunēties.
Vai tās būtu "spēles vienos vārtos" pazīmes?
Jana Kukaine: Jā. Mūsu mērķis ir padarīt erotiku par drošāku vietu, jo pašreizējā tradīcijā būtībā tiek erotizēts tas, ko mēs arvien labāk mākam saskatīt kā vardarbību. Otra cilvēka pazemošana vai izmantošana savtīgiem mērķiem.
Arīdzan mākslā?
Jana Kukaine: It īpaši mākslā! Protams – eksistē mīts, ka būt par mākslinieka mūzu, modeli ir bezmaz vai augstākais pagodinājums, kas sievietei var būt. Bet vai tiešām tā ir?
Rasa Jansone: Un automātiski – cik ļoti šajā brīdī sarežģījas sievietes mākslinieces loma? Cik ļoti apjukuma pilnā pasaulē ir spiesta darboties sieviete māksliniece? Ko man tagad vajag? Mūzu? Mūzi? Un vai man vispār ko vajag? Vai varbūt es esmu mūza pati sev? Strādājot ar arhīva materiālu, sadaļā "Akts" mēs atradām tikai vienu autori sievieti. Tas ir lielisks sievietes portrets, ļoti maigs un humāns, kas ir iekļauts arī izstādē.
Vīriešu veidotie akti ir robusti un nehumāni?
Rasa Jansone: Tā mēs nebūt neapgalvojam! Skatītājs pats ir aicināts nākt un lemt.
Kāpēc ir jārunā par erotisko mākslu? Kāpēc tā ir nepieciešama?
Rasa Jansone: Mūsu izstādes kontekstā erotika ir mazs lakmusa papīriņš, atslēgas actiņa, caur kuru var skatīties un aptvert plašu problēmu lauku. Taču, lai tu sāktu vispār uz kaut ko fokusēties, tev ir jāizvēlas šī mazā actiņa, caur kuru mēģini notēmēt vai iestatīt fokusu. Tev ir vajadzīgs šis konceptuālais rāmis. Nevaram mēs tā – taisīsim izstādi par laimi!
Bet kāpēc ne? Ar ko erotika labāka par laimi?
Rasa Jansone: Erotika, manuprāt, ir diezgan liels izaicinājums. Mēs it kā visu zinām, bet momentā parādās jautājumi par gaumes robežām. Tā arvien ir ārkārtīgi sensitīva tēma, neskatoties uz to, ka dzīvojam 21. gadsimtā, kad varam dzīvot porno vietnēs, neizejot no mājas. Tas ir temats, kas ir aplikts ar ļoti daudzām atslēgām. Tas momentā kļūst ļoti interesanti. Gribas šīs atslēgas atslēgt, gribas tikt iekšā un paskatīties, ko ar to vari iesākt.
Kā notika darbu atlase?
Jana Kukaine: Tas bija garš process. Sākumā mēs burtiski peldējām attēlu jūrā.
Rasa Jansone: Mēs reāli sēdējām pie arhīva atvilktnītēm un fiziski gājām cauri. Tas bija ļoti ilgi. Pirmo reizi uz muzeju mēs atnācām jau pagājušā gada decembrī.
Jana Kukaine: Izšķirošais brīdis bija, kad mēs pa punktiem definējām tēmas, kurās attiecīgi kārtosim darbus. Šīs apakštēmas ir iekļautas izstādes ceļvedī, kas ir pieejams uz vietas muzejā. Tie ir mūsu sagatavoti teksti, kas nedaudz uzvedina uz interpretāciju, kāpēc tieši šie darbi un tieši šādā secībā.
Kādas ir šīs apakštēmas?
Rasa Jansone: Klasiskā akta dekonstrukcija. Akta fotogrāfijas aizkulises, kur, piemēram, mēs iekļāvām reklāmas filmiņu ar avārijas kontracepcijas mehānismu, kas brīnišķīgi vizuālā valodā attēlo, kas notiek sievietes ķermenī, kad viņa iedzer avārijas kontracepcijas tableti. Sievietes modeles loma ietver arī šādu aspektu. Protams, ka ne jau 100% gadījumu, bet ar kaut ko tādu ir jārēķinās.
Jana Kukaine: Vēl sievietei modelei un sievietei mūzai pēc definīcijas nekad nav mēnešreižu. Viņai vienmēr ir jābūt seksuāli pieejamai. Tāpēc mēs arī esam iekļāvušas izstādē fotogrāfiju, kurā ir redzamas mēnešreižu asinis. Tā ir Arņa Balčus fotogrāfija, kurā mēs varam redzēt šo sprieguma lauku starp normatīvu un reālo dzīvi.
Rasa Jansone: No šīs fotogrāfijas tu vari virzīties pa diviem ceļiem. Tu vari to nolasīt kā "tu esi modele mūza, paliec stāvoklī un izmanto avārijas kontracepciju ar visām no tā izrietošajām sekām". Otrs ceļš, kur šī fotogrāfija ved, – tiek noņemts mēnešreižu neglītuma tabu. Un tā arī ir šī jaunā erotika. Ka vīrietis fotogrāfs tam pievēršas, nevis novēršas. Tas, manuprāt, ir lielisks jaunās erotikas paraugs.
Bet vai tad var sacīt, ka viss "vecais" ir vīrieša radīts?
Rasa Jansone: Nē, nē, tā mēs nevaram teikt. Tas noteikti nav vienos vārtos. Zandmane ir vienīgā autore sieviete, ko mēs atradām muzejā, bet noteikti ir vēl.
Jana Kukaine: Jāpiebilst, ka šo patriarhālo un fallocentrisko tradīciju neatkārto tikai vīrieši. Tas tiek mācīts akadēmijās kā mākslas standarts. Sievietes strādā pēc šiem pašiem principiem, ar to pašu domāšanu, objektivizē, sāk arī pret sevi attiecīgi attiekties. Nav tā, ka tā ir tikai vīriešu izgudrota pasaule, kur visas sievietes ir alternatīvas un kritiski domājošas būtnes. Viss iet roku rokā.
Rasa Jansone: Un tieši tikpat sarežģīta loma kā sieviete māksliniece ir arī loma sieviete mākslas studente. Es atceros, ka akadēmijā vislabākais kompliments, ko tu varēji izpelnīties, bija atzinums, ka glezno kā vīrietis. Tu glezno ļoti labi, es lieku tev 10, tu glezno kā vīrietis, tu saproti glezniecību!
Vai, ejot cauri arhīva materiālam, bija kādi pārsteigumi vai atklājumi?
Rasa Jansone: Jā, bija patiešām īsta prieka un sajūsmas brīži! Kā mēs, piemēram, atklājām Renci. Klīstot pa arhīvu, man pēkšņi aizķērās kāja aiz diezgan augstas sarāmētu fotogrāfiju kaudzes. Sāku to cilāt un skatīties, kas tur ir. Tādā veidā mēs uzgājām šo brīnišķīgo fotogrāfiju ar sievieti bez galvas, bet ar krūzi, kas lieliski apliecina feministiskajā literatūrā lasīto. Tālāk turpini tu, Jana!
Jana Kukaine: Jau no Senās Grieķijas laikiem sieviete ir tā tukšā telpa, krūka, kas vīrietim ir jāpiepilda.
Rasa Jansone: Trauks, kas prasās tapt piepildīts. Kad viņa tiek piepildīta, tad iestājas vispārēja harmonija, saule un mēness satiekas pie debesīm vienlaikus.
Jana Kukaine: Pati sieviete to nevar izdarīt. Pati viņa nav spējīga attīstīties. Viņai ir nepieciešams vīrietis, vienīgi tad viņa kļūst par īstu cilvēku un gūst piepildījumu kā sieviete. Tas ļoti daudz kur izpaužas arī mūsdienās. Piemēram, nupat bija brīnišķīga filma par Noru Bumbieri. Cik tur bija liels uzsvars uz viņas vīriešiem un bērniem? Tā ir tā pati paradigma, ka sieviete pati par sevi nevar eksistēt, ja viņai nav blakus ģimenes, vīrieša, kas viņu padara par māti. Viņa veic mātes funkciju, un tad mēs viņu beidzot varam konceptualizēt kā sievieti. Citādi – nav par ko runāt!
Rasa Jansone: Nu lūk! Un, kad gadu desmitiem esi pazīstams ar šāda veida kanoniem, tava kāja aizķeras aiz konkrētas fotogrāfijas, kas tiešā veidā šo kanonu apstiprina. Tas ir tāds dāvanas mirklis! Nav tā, ka kaut kādas trakas feministes kaut kur sēž un skribelē kaut kādus murgus. Lūdzu, māksla to iemieso! Tīrā, ļoti profesionālā, pārliecinošā un ļoti augstā līmenī. Tas viss te ir!
Runājot par "trakajām feministēm" – no kurienes, jūsuprāt, radies šāds uzskats?
Jana Kukaine: Tas ir apklusināšanas mehānisms. Tu dzirdi kaut ko, kas tevi apdraud vai pretendē izmainīt tavu lietu kārtību, un tu vienkārši izstum to no leģitīmo sarunu loka, uzlīmējot etiķeti, ka šis ir kaut kas traks, šis ir par daudz, šis ir ārpus labas gaumes robežām. Tā ir apklusināšanas stratēģija.
Rasa Jansone: Es pat teiktu, ka ikdienas dzīvē, cik man ar to nācies saskarties, nemaz netiek nonākts līdz tik radikālam stāvoklim, kad kāds tevi grib apklusināt. Es tagad teikšu šo banālo frāzi – mēs visi dzīvojam ārkārtīgi sarežģītos apstākļos un laikā. Kaut kādā ziņā cieš visi. Laika nav visiem. Un tad pēkšņi rodas grupa, kas saka, ka mums ir nepieciešams "lielās līnijās" pārskatīt, kas ir sieviete, kā var pierakstīt viņas pieredzi, kā tas ir darīts gadu gadiem. Tad tu automātiski sanervozējies. Kā? Es taču zinu, kas ir sieviete! Mana mamma ir sieviete, mana vecmāmiņa ir sieviete, mana kaimiņiene ir sieviete, un mana meita ir sieviete. Mēs visi zinām, kas ir sieviete! Ko jūs te jaucat gaisu? Sāksies atkal kaut kāds sajukums. Tā jau ir sajukums! Tu raujies nost no tā, kur jūti, ka būs jādara darbs vai kaut kas jāpārskata.
Jana Kukaine: Rasa, bet mums noteikti ir jāpasaka, ka mēs arhīvā atradām arī jaunās erotikas priekšvēstnešus!
Rasa Jansone: Jā, pilnīgi noteikti nav tā, ka līdz šim eksistējusi tikai un vienīgi šī pazemotā sieviete, ar kuru neviens nerēķinās. Nē. Arī "veco laiku" mākslā mēs atradām ļoti daudz mazu, brīnišķīgu pērļu, kas ir pretrunā ar ierasto sievieti mūzu. Piemēram, viena ir šeit. Mēs atradām šādu nezināma autora fotogrāfiju. Tā bija ielikta aploksnē, uz kuras bija uzrakstīts "Fotogrāfija salonā. Sēdoša sieviete, stāvošs vīrietis". Bet, ja tu ieskaties rūpīgāk, paskaties uz to vīrieti...
Tā taču ir sieviete!
Rasa Jansone: Tā ir sieviete, jā. Sieviete vīrieša drēbēs. Un, lūk, šeit sākas kārtējais prieka moments! Kāpēc foto tapa? To mēs nekad nenoskaidrosim. Mēs zinām tikai to, ka fotogrāfija ir uzņemta Rīgā. Kas tas ir bijis? Maskarāde? Karnevāls? Varbūt tas ir bijis atelpas brīdis, kad viņas ir varējušas kopā ar kādu pazīstamu un uzticamu fotogrāfu izdarīt to, ko sen ir gribējušas izdarīt. Brīnišķīgs jaunās erotikas piemērs!
Vai šai izstādei ir mērķauditorija?
Jana Kukaine: Lai gan izstādei ir vecuma cenzs, es aicinātu nebaidīties no tā un nākt ar bērniem. Man šķiet, ka šeit ir tāds labs un veselīgs seksuālās audzināšanas mācībstundas piemērs, kur kvalitatīvā un augstvērtīgā veidā iespējams ieraudzīt erotikas plašo klāstu. Ieraudzīt, ka tas ir kaut kas ļoti foršs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!