Zivrūpniecības pote Latvijas laikmetīgajai mākslai. Saruna ar RIBOCA dibinātāju Agniju Mirgorodsku

Agnij, jāatzīst, ka par jums zināms diezgan maz – vien tas, ka esat no Sanktpēterburgas, izceļojusies krustu šķērsu pa pasauli un nu Rīgā rīkojat līdz šim vērienīgāko laikmetīgās mākslas pasākumu, proti, Rīgas biennāli. Kā jūs līdz šai idejai nonācāt?

Ideja par biennāli manā galvā jau dzīvoja ļoti ilgi, tāpēc jums ir absolūta taisnība – ir jāsaprot, kas es esmu un ar ko nodarbojos līdz šim. Mans pirmais bakalaura grāds ir lingvistikā, ko es ieguvu Sanktpēterburgas Universitātē. Pavadīju piecus gadus, padziļināti apgūstot romāņu valodas, galvenokārt spāņu, arīdzan franču un latīņu. Tas bija ļoti intensīvs un aizraujošs kurss, kas bija kas vairāk nekā tikai valodu apguve. Apsvēru arī domu veidot diplomātisko karjeru saistībā ar valodām. Ir lieliski zināt valodas, taču, manuprāt, tās var pilnvērtīgi pielietot vien komplektā ar vēl kaut ko. Es nesaku, ka tulks nav gana interesanta nodarbošanās, taču, lai to darītu, ir jābūt konkrētam personības tipam, proti, jāpatīk vienatnei, jāspēj un jāgrib sevi pilnībā veltīt tekstam. Man vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc nolēmu savu lingvistisko izglītību apvienot ar starptautisko attiecību jomu. Devos uz Londonu un uzsāku tur studēt politikas zinātni.

Kamēr mācījos, strādāju dažādās nevalstiskajās organizācijās. Piemēram, Starptautiskajā Migrācijas organizācijā ("International Organization for Migration"), man bija iespēja padziļināti izprast, kā darbojas šāda veida organizācijas, to struktūru, birokrātiju. Uzsāku arī darbu laikmetīgās mākslas galerijā, kas sakrita ar brīdi, kad beidzu studijas. Iesākumā domāju, ka pastrādāšu tur vasarā kā praktikante, taču pamazām arvien vairāk iesaistījos galerijas darbībā un paliku tur gadu. Atklāju, cik laikmetīgā māksla ir fascinējoša, tāpēc uzsāku vēl vienas maģistra studijas – mākslas biznesā. Šo programmu rīko "Sotheby`s" izsoļu nams. Ļoti intensīva gadu ilga programma, kuras laikā apgūst to, kā darbojas laikmetīgās mākslas pasaule, proti – vairāk galeriju un institūciju menedžmenta, nevis mākslas vēstures.