Atklās izstādi 'Ciao! Niklāvs Strunke Itālijā. 20. gadsimta 20. gadi'  (1)

Māksliniekam Niklāvam Strunkem (1894–1966) dzejnieks Aleksandrs Čaks un citi laikabiedri piedēvē itāliskā sveiciena "čau" ("ciao") ieviešanu Rīgā. Kamēr vienaudži traucās uz Parīzi, slavenākais "latviešu itālis" no 1923. līdz 1927. gadam dzīvoja Romā, Kapri salā un Florencē, apceļojot arī Venēciju, Toskānu, Neapoles līča un Amalfi piekrasti. Mūžīgajā pilsētā Itālijas savaldzinātais pittore lettone īrēja darbnīcu Vatikāna apkārtnē, Florencē – Oltrarno vecpilsētā, bet Kapri apmetās "Marina Grande" pusē.

Itālijā pavadītie starpkaru gadi būtiski rosināja daudzpusīgā latviešu modernista un vecmeistaru mācekļa oriģinālo māksliniecisko izteiksmi. Niklāvs Strunke vienlaikus iedvesmojās no secondo futurismo jeb "otrā viļņa" futūrisma un itāļu agrās renesanses, sasniedzot izcilas savas glezniecības, grāmatu ilustrāciju un modernās scenogrāfijas virsotnes. Bijušais Rīgas mākslinieku grupas dalībnieks personiski iepazinās ar futūrisma iniciatoru Filipo Tommazo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti), tikās ar virziena otrās paaudzes līderi Enriko Prampolīni (Enrico Prampolini), iedraudzējās ar Ivo Pannadži (Ivo Pannaggi), Antonio Marasko (Antonio Marasco) un jaunreālistu Aldo Bandinelli (Aldo Bandinelli). Futūristiskās fotogrāfijas un kino pioniera, režisora Antona Džūlio Bragaljas (Anton Giulio Bragaglia) aprindās latviešu modernistu ieveda pirms tam Berlīnē sastaptais Marineti "sakarnieks", futūristu literāts un galerists Rudžēro Vazāri (Ruggero Vasari). Bragaljas Mākslas namā (Casa d'Arte Bragaglia), kas tolaik bija Romas avangardistu tikšanās vieta, Strunke sarīkoja personālizstādi (1924), bet eksperimentālajā Teatro degli Indipendenti apguva futūristu "scenoplastikas" idejas, ko saliedēja ar commedia dell'arte tradīciju.