Maņu kairināšana. Par RIBOCA1 izstādi 'Sensorijs' mākslas stacijā 'Dubulti'

Darbs "Ambereum" sola nogādāt cilvēku "ārpus laika" un "piedāvā gaisotni, kas dienu no dienas nedaudz mainās un rada līdzsvaru starp diviem pretstatiem, kas rosina uz attīrošu un stimulējošu kontemplācijas stāvokli". Šis apraksts man liek iedomāties par pārsimts metru attālumā šalcošo jūru, bet nu, varbūt tieši tā tas arī domāts. Ideja par "dzintara istabu", kurā skatītājs ir notverts kā kukainis, izklausās skaisti, taču, līdzīgi kā īkstīšu ēdienu recepšu stends ("Floristaurant" šajā pašā izstādē), realitātē mazliet mulsina. Šī telpa it kā veltīta dzirdes maņai, un skaņas tur tiešām ir, tomēr likās, ka vizuālā informācija tomēr dominē. Griestos ir iekārti spoguļi, sienas nokrāsotas oranžas, un logi noklāti ar oranžu līmplēvi, tādējādi atgādinot dzintaru. Darba aprakstā minēts salīdzinājums ar grieķu templi un naktsklubu. Man pirmajā brīdī šī telpa atgādināja kosmosa kuģi no filmas "Solaris" un nelaimīgos kuģa darbiniekus, kas pa pusei sajukuši bezmērķīgi klaiņo pa svešādajām telpām. Līdzīgu bezmērķību sajutu pati, guļot mīkstajā pufā. No vienas puses, patīkami, bet kas tur īsti būtu jādara, arī nav līdz galam skaidrs.

Taustes maņai veltītais darbs "Ziggy and the Starfish" ir melnā teltī novietota ūdens gulta, kurā vari vāļāties blakus mīkstām jūras gurķu rotaļlietām un skatīties uz griestiem projicēto filmiņu par zemūdens zvēru pārošanās paradumiem. Tas ir interesants piegājiens taustes maņai, jo, tur guļot, es nekam īpaši nepieskāros, bet, vismaz iztēlē redzot košos dzīvniekus savienojamies un virmojam vienu otram blakus, radās diezgan dzīva sajūta par tausti. Šajā gadījumā pieskaršanās vairāk notiek skatītāja galvā. Filmas fonā skanēja mūzika ar tādu nedaudz erotisku piesitienu, kādu liek ne pārāk labās filmās brīdī, kad sākas mīlēšanās aina.

Ja nu tauste, garša un, es pat teiktu, dzirde šajā izstādē tomēr netika sevišķi kairināta, tad par ožu gan nevarētu sūdzēties. Mans deguns pēc izstādes apmeklējuma bija tik pilns ar smaržām, ka man likās – vēl ejot gulēt, tajā jutīšu "karalauku" vai "okeānu". Uz viļņveidīgās sienas lasāms teksts: "Lūdzu, paslidiniet, lai pasmaržotu." Sienu izraibina daudzi sarkani aplīši ar deguna simbolu. Gan pieaugušie, gan bērni šo darbu uzņem ar sajūsmu un interesi, slidinot un smaržojot, dažādi vaikstoties un izbrīnā ieplešot acis.

Sisela Tolosa ir pētniece un māksliniece, kura savākusi smaržas no dažādām pasaules vietām, un, īpaši Dubultu stacijas izstādei, sintētiski replicējusi zivju, jūraszāļu, piesārņojuma, sālsūdens un citas konkrētajai vietai raksturīgās smaržas. Tās ir izvietotas viscaur izstādes zālei un izgaro no melnām uzpariktēm. Papildus tam smaržojams jau minētais smaržu arhīvs "Ostītāju stūris", kurā tiešām var izmēģināt dažādus gluži dīvainus aromātus, tajā skaitā atkritumu kastes, putekļu, skūšanās losjona, kotletes, ledāja un sena akmens smaržu. Tiešām jauki, ka kādas lietas, dzīvnieka vai vietas esenci var tā notvert un ievietot mazā trauciņā, pieliekot zīmīti "zirgs" vai "iela, lietus". Iepriecina arī, ka izstādēs visbiežāk ignorētā ožas maņa šeit tiešām izcelta. "beyond SE(A)nse" ir labs atgādinājums smaržu pievilcībai un spējai cilvēku pārnest kādā pilnīgi citā laikā un telpā, līdzīgi kā slavenajā citātā par Madlēnas cepumu.

Izstādes kontekstā atcerējos šobrīd internetā populāru meditatīvu treniņu gadījumam, ja esi satraucies. Tajā jānosauc piecas lietas, ko redzi, četras, kam vari pieskarties, trīs, ko vari sadzirdēt, divas, ko saod, un vienu, ko sagaršo. Tad nu var doties uz šo izstādi nosaukt vārdā visas savas sajūtas un izskaitīt, cik kurai maņai pienākas. Un pie reizes nomierināties.