No 'ārpuszemes' līdz Venēcijai. Saruna ar mākslas kuratori Ingu Lāci  (7)

"Survival Kit" aizsākās pirms desmit gadiem kā mākslinieku reakcija uz krīzi. Laikā, kad Rīgas centrā vīdēja tumši tukšu kafejnīcu logi, tika slēgti veikali un īsināti budžeti, festivāls aicināja apdomāt dažādas izdzīvošanas stratēģijas – citādi izmantot, saglabāt, radīt, mainīties un sarunāties. Kad krīze tika pārlaista, mainījās arī festivāla piedāvātais "izdzīvošanas komplekts", tajā iekļaujot jautājumus par ekoloģiju, pagātnes nospiedumiem, pilsētvidi, dzīves tempa palēnināšanu un citus. Arī šā gada tēma – "ārpuszeme" – savā veidā skar aktuālo izdzīvošanas jomā mūsdienās. Tā apšauba tradicionālo ģeopolitisko un kultūrtelpas dalījumu centrā un perifērijā, izgaismo arī identitātes veidošanās procesus. Izstādi no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra puses veido Solvita Krese un Inga Lāce, pieaicināti ir arī divi vieskuratori – Sumešs Šarma no Bombejas, kā arī Barselonā un Berlīnē strādājošā Anželsa Miralda.

Rīga, skatoties no Ņujorkas, Londonas vai Berlīnes, ir ārpuszeme. Tomēr "Survival Kit" kuratore Inga Lāce uzsver – tas nozīmē arī lielākas iespējas, labāku augsni radošajam procesam. "Nav tā, ka šobrīd interesantākās lietas notiek pasaules lielajās pilsētās."

Arī Rīgas cirks ir "ārpuszeme". Vēsturiski nozīmīga ēka uz vienas no pilsētas galvenajām ielām, kas jau sen nav bijusi ne kultūras, ne izklaides norišu centrā. Šobrīd tā ir vieta, kur vēl burtiski aizķērusies pagātnes dvaka. Bijušo ziloņu stalli esot ieteikts tīrīt ar putekļu sūcēju, nevis slapju lupatu – lai "pagātne neuzjundītu" jau neciešamā pakāpē. Taču tagad cirks transformējas, liekot pamatus kaut kam, kas pēc gadiem būs moderns kultūras centrs, pasākumu norises vieta un procesu virzītājs. Piemirstu vietu atklāšana no jauna ir princips, kas saglabājies visus 10 festivāla pastāvēšanas gadus. Tā "Survival Kit" no jauna ir atklājis gan tekstilfabriku "Boļševička", gan LU bijušo Bioloģijas fakultāti, gan citas vietas, kur nu notiek gan modes fotosesijas, gan koncerti, gan jaunas izstādes.

"Rīgas cirks šobrīd ir ļoti aktīvs. Nopietni signalizē, ka tas mainās. Tas saskan ar "Survival Kit" ideju – apzināt, kādas transformācijas domāšanā šobrīd sabiedrībā būtu vajadzīgas. Fotosesijas un stilīgums ir blakusefekts, kas notiek jau pēc festivāla. Tomēr mēs to īpaši nepopularizējam. Šis ir ģentrifikācijai (gentrification) lielās pilsētās līdzīgs process – pirmie kādā rajonā ieiet mākslinieki, padara konkrēto vietu stilīgu, bet pēc tam paši tiek izgrūsti ārā. Tāpēc nevar īsti saprast, vai tas ir labs vai tomēr ne tik labs process."

Veca fabrika, izbijusi mācību telpa, bagāta 19. gadsimta uzņēmēja nams vai tukša bibliotēka – tās ir tikai dažas no vietām, kur šo 10 gadu laikā norisinājušās "Survival Kit" izstādes. Šoreiz Rīgas cirks atklāj arī aizkulises – darbi aplūkojami vietās, kur nekad iepriekš skatītājs nav ticis ielaists.

"Pirmais, kas jūtams uzreiz, ir specifiskais dzīvnieku staļļu aromāts. Otrkārt, ir interesanti domāt, kā strādāt ar tādu telpu kā arēna, turklāt nevis tikai ar performancēm, bet ievietot tur pastāvīgu izstādes darbu," stāsta Inga.

Trešā cirka ēkas atšķirība, protams, ir tās vēstures pieminekļa statuss. "Bieži neapdzīvotās telpās varam urbt, pārveidot, te tomēr ir jāskatās, vēsturiska ēka uzliek savus noteikumus. Tas patiesībā ir ļoti labi nākotnei, jo arī pati cirka komanda domā par izstāžu rīkošanu šeit. Mēs jau tagad izmēģinām dažādas lietas, kas pēc tam būs noderīgas arī viņiem."

Šogad izstādē piedalās 13 mākslinieki. Piemēram, kādreizējās cirka garderobes apdzīvo Sibelje Kavalji-Baštusa – brazīliešu māksliniece/mākslinieks, kuras/kura alterego Sonja Kālekalona pēc Zemes sadursmes ar citu planētu šeit ar atlikušajiem resursiem mēģinājusi iekārtot viesnīcu. Ziloņu staļļos redzams igauņu mākslinieces, nākamā gada Venēcijas biennāles dalībnieces, Kristas Lemsalu darbs. Cirka arēnā, paceļot acis uz augšu, aplūkojams Francijā dzīvojošā alžīriešu mākslinieka Nasredina Bennasera darbs "Papīra batuts". Tajā pārinterpretēti indiešu grafiķa un tēlnieka Krišnas Redī darbi. Paliekošu darbu Rīgas cirka pagalmā izveidojis Oslo dzīvojošais sudāniešu mākslinieks Kasiuss Fadlabi, radot sienas gleznojumu "Tirailleurs Senegalais" ar pirmo kosmosā sūtīto dzīvo radību – sunīti Laiku – centrā.

Mākslinieku izvēlē savu artavu šogad devuši pieaicinātie ārvalstu kuratori. Arī iepriekšējo gadu laikā izveidojies plašs sadarbības tīkls, aizsākušies vairāki būtiski procesi. "Ja uzaicini starptautisko līdzkuratoru, daudzas idejas vari pastumdīt uz priekšu," saka Inga.

"Piemēram, pagājušajā gadā festivāla līdzkurators bija Jonatans Habibs Enkvists no Zviedrijas. Viņš labi iepazinās ar vietējo mākslas vidi un jau izteicis vēlmi atsevišķus latviešu māksliniekus uzaicināt uz starptautiskiem projektiem."

Tāpat arī pašiem "Survival Kit" rīkotājiem radušies jauni atklājumi, kas savukārt iekustinājuši tālākas sadarbības idejas. "Piemēram, pirms diviem gadiem, veidojot festivālu, atklājām latviešu trimdas mākslinieku Žani Valdheimu. Šogad viņa darbus izstādījām Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) izstādē "Pārnēsājamās ainavas" kopā ar Londonā dzimušā mākslinieka Markosa Lačensa instalāciju. Tagad šo abu mākslinieku darbus piedāvājam pasaules lielākajām mākslas institūcijām, par Valdheimu ir interese Monreālā (viņš pats ir no Kanādas), Londonā un citur. Šī ir viena no lietām, kas aizsākusies."

"Arī ar mūsu indiešu vieskuratoru, kurš Latvijā jau ir bijis daudzas reizes, sākam plānot, kā mēs varētu kādu latviešu mākslinieku izstādi sarīkot viņa vadītajā "Clark House Initiative" Mumbajā. Tas notiks pēc gada vai diviem, bet interese par latviešu mākslu ir. Tomēr šādas lietas nenotiek uz burvju nūjiņas mājienu, tas ir ilgstošāks process."

Viens no veidiem, kā uzrunāt publiku, palīdzēt uzzināt, ieklausīties mākslas darbu stāstos, ir LLMC Mākslas vēstnešu programma. Tie ir cilvēki, kuru uzdevums ir izstādē doties pie apmeklētājiem, uzsākt sarunu par mākslas darbiem, pastāstīt par tiem, uzklausīt viņu domas.

"Mākslas vēstneši darbojas katrā LLMC izstādē, bet mēs arī to piedāvājam arī kā pakalpojumu citiem muzejiem un izstāžu rīkotājiem, ja viņiem ir tāda vēlme. Vēstneši ir dažāda vecuma, atšķirīgu profesiju cilvēki, kurus vienkārši interesē māksla. Māksla kā veids, kā saprast pasauli," skaidro Inga.

"Viņi paši ar mums kopā iziet ekskursijas, apmācības, izprot izstādi, un tad viņi par to stāsta cilvēkiem pieejamā veidā. Tā vairs nav tā skolēna–skolotāja situācija, kas var parādīties kuratora ekskursijā, kur tomēr valda zināma hierarhija. Mākslas vēstneši var būt gan advokāti, gan juristi, gan pensionēti zinātnieki... Piemēram, pēc iepriekšējā "Survival Kit", kas notika Bioloģijas fakultātē, kā vēstnese pieteicās sieviete, kura strādā Botānikas muzejā. Turpat uz vietas strādāja mākslas vēstneši, un viņa saprata, ka arī vēlas to darīt. Tagad viņa jau ir mums pievienojusies šajā festivālā."

Inga ir arī kuratore 2019. gada Latvijas paviljonam Venēcijā, kurā Latviju pārstāvēs Parīzē dzīvojošā māksliniece Daiga Grantiņa. Kā šajā mākslas norišu epicentrā Latvijai kļūt par pamanītu "ārpuszemi"?

"Šī gada Venēcijas biennāles pieteikums ir šajā ziņā ļoti interesants. Mazliet uzņēmos risku, uzrunājot mākslinieci Daigu Grantiņu pieteikties konkursam. Viņa ir latviete, kura dzīvo Parīzē. Parasti šādā nacionālā reprezentācijā ir liela nozīme tam, ko izvirzītais mākslinieks ir devis Latvijas kultūrai. Daiga Grantiņa ir ļoti jauna, viņai ir 33 gadi, bet ar ļoti veiksmīgu starptautisko karjeru. Tāpēc ir pat otrādi. Ja citreiz māksliniekam ir jādomā, kā izkļūt uz āru, uz starptautisko arēnu, tad viņa drīzāk, veidojot karjeru Parīzē, ir jau iznesusi Latvijas vārdu pasaulē. Tāpēc ir ideja, ka viņa varētu pievērst Latvijas paviljonam uzmanību no ārpuses, ne tikai paviljons būs pakāpiens viņas karjerā. Šoreiz situācija ir drusku atšķirīga."

Inga un Daiga jau bija tikušās, strādājot pie LLMC rīkotās izstādes "Pārnēsājamās ainavas" LNMM, Daigas personālizstāde bija iepriekš bijusi "kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. Tāpēc šī pieteikuma gadījumā kuratore uzticējusies, ka žūrija zinās jaunās mākslinieces rokrakstu. Unikāla ir arī situācija, ka pieteikumu kopā veidos divas mākslas institūcijas – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs kopā ar "kim?" Laikmetīgās mākslas centru un projektam būs vēl viens līdzkurators – lietuvietis Valentinas Klimašauskas.

Līdz šim visplašāk medijos izskanējis tieši Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša Venēcijas biennāles stāsts. Abi mākslinieki prestižajā skatē Latviju pārstāvēja 2015. gadā ar instalāciju "Armpit", kas tur tika noskatīta – mākslinieki tika uzaicināti gan uz prestižo laikmetīgās mākslas izstādi – "Kochi Muziris" biennāli, gan uz vienu no lielākajiem un zināmākajiem populārās mūzikas un mākslas festivāliem "Coachella", ASV.

Taču, ja runājam par Venēcijas biennāles ietekmi, Inga Lāce uzsver, ka svarīgi veidot redzējumu par Baltijas reģionu kopumā. Piemēram, Igaunija pēdējā laikā pasaulei rāda jaunas, talantīgas mākslinieces. 2019. gadā tā būs jau pieminētā un arī "Survival Kit" redzamā Krista Lemsalu. Savukārt 2017. gadā igauņi uz Venēciju sūtīja Katju Novičkovu. Viņai joprojām ir daudz izstāžu Londonā un citur.

"Laba pieredze ir bijusi Venēcijas arhitektūras biennālē 2016. gadā– visām Baltijas valstīm veidot kopīgu paviljonu. Es nedomāju, ka tā vajadzētu darīt arī mākslas biennalē, lai gan ziemeļvalstīm ir viens kopīgs paviljons, kuru tās kūrē katru gadu cita valsts - rindas kārtībā, tā teikt. Bet tas, ko mēs šogad plānojam ir vismaz kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem rīkot kopīgu atklāšanas ballīti Venēcijā. Lai cilvēki saprot, ka mēs esam vienots reģions."

Līdzās darbam ar "Survival Kit" Inga šobrīd strādā pie izstādes "Kopīgā vēsture" mākslas muzejā "Rīgas Birža". Tur dota jau gatava kolekcija, šajā gadījumā pastāvīgā ekspozīcija, kurai ir jau savs stāsts.

"Es strādāju ar māksliniekiem, kuri "iefiltrējas" šajā ekspozīcijā un komentē kaut kādas tās daļas vai konkrētus darbus. Es ļauju viņiem pilnīgu brīvību, bet vienlaikus ar to ir jāstrādā tā, lai cilvēkiem, apskatot izstādi, būtu skaidrība, kāds ir mākslinieka komentārs."

"Kuratora profesija ir tik ļoti interesanta, jo tai ir daudzas dimensijas. Viena no tām ir, piemēram, telpiska, ir arī intelektuāli tekstuālā. Darbi ir gan jāizkārto telpā, gan par tiem jāraksta, jāveido stāsts. Trešā dimensija ir domāt par to, kāpēc tas ir aktuāli šodien. Tas, manuprāt, ir pats svarīgākais. Savukārt stāstu, ko veido darbi un mākslinieki, var izveidot tikai cilvēks no malas. Tāpēc kuratora loma ir ļoti svarīga."