Mākslas festivāls "Survival Kit" katru gadu notiek citā vietā un vienmēr izmanto kādas tukšas telpas. Šogad festivālu ievadīja izstāde "Tukšā telpa", kas noris Rīgas cirkā. Tur ir ziloņu māja, kur joprojām mazliet nelabi ož un kurai ir augstas arkas. Tur ir apaļā cirka arēna ar kupolu. Tur ir sānu gaiteņi, kas noklāti ar diezgan pabaisiem cirka mākslinieku portretiem.
Šī gada "Survival Kit" tēma ir "ārpuszemes". Ārpuszeme ir kāda nomaļa vieta. Varbūt tā ir starptelpa. Vai sala, ko neatrast kartē. Sāpes amputētās kājas īkšķī. Tukšums starp pirmo un otro uzņemto kadru. Kaut kas, kas raisa jautājumus. Piemēram – kā jūtas divgalvains suns? Nerimtīga pārvietošanās. Varbūt ārpuszeme ir čigāna dzelmainās acis. Arī pašas cirka telpas raisa asociācijas ar klejojošām cirka trupām, autsaideriem un dīvaiņiem, kuru bezgalīgā ceļošana liek it kā vienmēr atrasties tādā kā ārpuszemē.
Reizēm liekas, ka rakstīt par grupas izstādēm ir grūtāk. Arī šajā gadījumā mākslinieki ir daudz un dažādi un katrs tēmai pieiet no savas puses. Šķiet, ka pretī stāv daudzgalvains zvērs, un nav saprotams, no kura gala tam ķerties klāt. Bukletā darbi tiek skatīti, izmantojot tādus vārdus kā "ģeopolitisks", "kultūrtelpas dalījums", "identitāte", "Austrumeiropa", "globāls" un "migrācija". Šie vārdi uz mani atstāj apmēram tādu pašu iespaidu kā auksta betona siena. Taču darbi ir patīkami daudznozīmīgi, tēlaini un asprātīgi.
Manā atmiņā bezcerīgi ir iespiedies video ar nosaukumu "Demikova suns". Tam iepretī novietots soliņš, kas izskatās noliets ar sasalušām gļotām. Sienas ir apzīmētas ar eksotiskiem zvēriem. Video māksliniece atsaucas uz kādu krievu zinātnieku Demikovu, kurš centās radīt divgalvainus suņus. Runa ir par mākslinieces pašas sarežģīto izcelsmi un neiederēšanos. Video ir ainas ar trīsdimensiju oranžu divgalvainu suni, kas skatās spogulī, mazu meiteni, ābeli, kurai uzpotēts svešs zars, apaļu galvu ar divām sejām un postpadomju pilsētu. To skatoties, es piepeši atcerējos kādu sapni, kurā man bija divas galvas. Varētu domāt, ka arī tā otra galva bija it kā manējā, taču tīri šausminošā veidā tā bija pilnīgi sveša, kaut izskatījās manējai līdzīga. Līdzīgi cilvēkiem, kas pēc amputācijas apgalvo, ka joprojām jūt jau noņemto locekli, spēju gandrīz fiziski sajust to uz sava pleca. Tas gan ir nedaudz ekstrēms veids, kā skatīties uz visu svešo, nepazīstamo vai nesaprotamo, taču, manuprāt, arī pielietojams kā spēcīga metafora. Kaut arī nereti ir jāsastopas ar svešādo, tam visbiežāk pat negribas skatīties acīs. Un negribas to atzīt par daļu no sevis.
Izstādes noslēgumā guļu šūpuļtīklā distopiskā neona gaismu un plastmasas atkritumu viesnīcā. Tumsā vizmo bāli plastmasas ziedi, un grīdu klāj netīri konfeti. Valda muļķīga džungļu atmosfēra, un pārņem piepeša melanholija, it kā es atrastos pilsētas nomalē vēlu naktī vai kādā bezgaumīgā suvenīru veikalā, vai pamestā pussabrukušā ēkā. Iztēlojos tādu pasauli, kur es vienmēr atrastos ārpuszemē, bezgalīgā neiederības un vientulības stāvoklī. Kaut kur uz pleca neredzama elpo mana otrā galva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
