Nesen piedalījos darbnīcā, kuras ietvaros bija jārunā ar melno caurumu. Vai vismaz jāklausās, ko tas stāsta. Mežā bija jāatrod kāds tumšs dobums, plaisa vai robs, kas tevi "uzrunā". Tad jāpieraksta viss, kas no tā nāk ārā. Šis akts bija saistīts ar apmēram tādu domu – māksliniekam ir jāklausās, ko saka tumsa. Viņam ir jārunā par to, no kā citi izvairās. Jāatrod tumšākā vieta un jāskatās tieši iekšā. Mākslas centra "Zuzeum" telpās vēl līdz oktobra beigām iekārtojusies viena no Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādēm. Tajā valda tumsa un, gluži kā pieklusinātas balsis, no tās uznirst dažādi mākslas darbi.
Viscaur izstādei strāvo nemiers un satraucošas domas. Rotējošs mehānisms, kas stroboskopa gaismā pārvērš ar trīsdimensiju printeri veidotas nelielas cigaretes, krūtis, galvaskausus un tabletītes hipnotizējošā animācijā, kas uzskaita visus laikmeta grēkus. Pie sienas skatāma foto sērija ar nobružātiem jauniešiem neona gaismās. Tie atspiežas pret noskretušām fasādēm vai tukšiem skatlogiem auto stāvvietās un slēpjas kapucēs, lai smēķētu cigaretes. Redzams ievainojamas, spalvainas paduses portrets. Raudoša sieviete zilā džemperītī saka, ka gaiss šeit nelabi ož, un kļūst tikai sliktāk un sliktāk. Viņas seja ir samocīta un apjukusi. Bezpalīdzīgs kuģītis tiek mētāts milzīgos viļņos. Sveša balss pietuvojas pie pašas auss un sāk apspriest tavu seju, tā arī paliekot citiem neredzama. Divas citas balsis, nākot katra no savas puses, pēkšņi ieplūst un savienojas tavā galvā, kamēr esi atlaidies uz psihoterapijai raksturīgās kušetes. Dubļaina glezna, no kuras tevī raugās klauns ar tukšām acīm.
Man šķiet, ka iet tumšās telpās ir gandrīz kā iet iekšā slepenā kambarītī, kas ir tevī pašā. Kambarīša durvis ir tieši tik šauras, ka var ieiet viens cilvēks. Līdzīgi kā kinoteātrī, kad nodzēšot gaismu, apmeklētājam aizmirstas apkārt sēdošie cilvēki, tu paliec viens ar savām domām. Iepriekš apmeklētajās izstādēs biennāles tēma "Viss bija mūžīgs līdz pārstāja tāds būt" šķita salīdzinoši racionāla un lika aizdomāties par, piemēram, okeānu piesārņojumu vai kultūru sabrukumu. Šī izstāde gan drīzāk ir nevis kā fakta apgalvojums, bet emocionāls stāvoklis.
Prātā palicis kāds video, kurā skatāmas vairākas mākslinieces personības daļas. Galvenokārt tās visas cenšas nomierināt to vienu, kas ir satraukta un nelaimīga. Tā lauza rokas un šņukst. Skatās tālumā. Nespēj izskaidrot savu trauksmi. Varbūt viņa dzird balsis no plaisas galda virsmā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
