Kopš dzelzs priekškara krišanas, PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas pakāpeniski tiek pārskatīta un pārrakstīta okupācijas perioda mākslas vēsture. No iepriekš oficiāli atzītajām mākslas autoritātēm daudzas saglabā savas pozīcijas, bet citu vietā pakāpeniski izgaismojas jauni vārdi, tostarp Vladimira Glušenkova. Būdams izteikts savādnieks, viņš visu mūžu bijis daudzpusīgs un aktīvs cilvēks, tādēļ ar savu personību un radošo veikumu spēj raksturot laikmetu un sabiedrību. Raksturot to no atraidīta, ignorēta, bet nesalauzta mākslinieka pozīcijām.
Kolēģu un draugu lokā Glušenkovs bijis pazīstams kā vietēja mēroga "sirreālais cilvēks", kurš vienmēr bijis lomā: uzjautrinošā, kaitinošā vai mulsinoši neveiklā. Viņa citādība bija viegli pamanāma, pat pārāk uzkrītoša, lai būtu visiem pieņemama, – jo īpaši lielās mākslas pasaulei, kas balstījās uz mērķtiecību, tradīciju pārzināšanu un rūpīga darba augļiem. Glušenkovs bija robežjoslas personība, ko bija neiespējami ielikt rāmjos un kura radošās izpausmes grūti kontekstualizēt, jo tās tiecas lēkt ārā gandrīz no jebkura konteksta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
