Mācoties devītajā klasē, domāju, ko iesākt tālāk. Kādu profesiju izvēlēties. Man tuvais vectētiņš, kurš pats bija fizikas skolotājs, ieteica dot priekšroku tam, ko visvairāk vēlos, ko gribēšu darīt visu mūžu. Man vienmēr bija paticis zīmēt, un es izvēlējos mācīties gleznot. Tā nebija prātīga izvēle, bet vectētiņš bija ieteicis tā rīkoties. Atceros, kad pastāstīju savu izvēli vecākiem, mēs staigājām gar jūru, un mums bija gara, nopietna saruna. Mana tēta krustmāte bija māksliniece, metālkalēja un tēlniece Ināra Gulbe (1935–1998), savā laikā vienīgā sieviete – metālkalēja Latvijā, un tētis man stāstīja, ka būt māksliniecei nemaz nav tik vienkārša izvēle. Bet kopš šīs sarunas vienmēr esmu, cik iespējams, saprasta, un ģimene manu izvēli ir atbalstījusi. Toreiz arī pieņēmu lēmumu būt māksliniece un nekad neesmu mainījusi domas, kaut arī tā tiešām nav droša un viegla izvēle dzīvei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
