Māksliniece Anna Salmane: 'Lielākā daļa darbu ir aktīvas domāšanas un izpētes rezultāts'  (2)

Pagājušajā vasarā pēc astoņiem Londonā pavadītiem gadiem atgriezāties Latvijā. Šo gadu laikā Lielbritānijā piedalījāties arī dažādās izstādes, tādēļ jums droši vien ir radies zināms priekšstats par mākslas vidi Lielbritānijā. Kā atšķiras Lielbritānijas mākslas izstāžu apmeklētāji no mākslas cienītājiem Latvijā?

Manuprāt, Lielbritānijā izstāžu apmeklētāji ir runātīgāki – viņi biežāk uzrunā mākslinieku, uzdod jautājumus, izsaka viedokli, piedāvā savas darba interpretācijas. Man ir interesanti dzirdēt skatītāju domas, jo gadās, ka sarunu rezultātā izdodas paskatīties uz darbu no jauna skatupunkta.

Kā apkārtējā vide un notikumi ietekmē jūsu mākslas darbus?

Visbiežāk strādāju ar idejām, kas nav tieši saistītas ar apkārtējo vidi, taču, dzīvojot Lielbritānijā, jaunā kultūra iedvesmoja arī nedaudz atšķirīgiem darbiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir "Viens gads", kad 366 dienas līdzi nēsāju manuālu klikšķu skaitītāju, lai noskaidrotu, cik reizes pati pasaku angļiem tik iemīļoto vārdu "sorry". Angļi atvainojas ne vien tad, kad paši kādam netīšām uzkāpj uz kājas, bet arī tad, kad pārpildītā metro kāds cits viņiem iebaksta ar elkoni. Kad šo darbu izstādīju, angļiem netrūka komentāru un jautājumu.

Kādi bija šie komentāri?

Angļiem kā nācijai piemīt lieliski attīstīta humora un pašironijas izjūta, tādēļ netrūka tādu, kas ar smaidu stāstīja savus pārpieklājības kuriozus. Citi teju atvainojās man kā ārzemniecei, ka viņi tik daudz atvainojas. Taču visnegaidītākā reakcija bija no vienas skatītājas, kura apgalvoja, ka viņa noteikti nesakot tik daudz "sorry". Joprojām neesmu sapratusi, vai viņa bija izņēmums, kas apstiprina likumu, vai viņa nebija līdz galam apzinājusies šo savas kultūras iezīmi.

Vai ikdienā mēdzat pierakstīt idejas, ko vēlāk izmantojat savos mākslas darbos?

Reizēm mēdzu, bet pēc tam visbiežāk aizmirstu paskatīties pierakstos. Diemžēl tādas idejas, kas iekrīt prātā kā no gaisa, man ir maz – lielākā daļa darbu ir aktīvas domāšanas, izpētes un procesa ieviesto korekciju rezultāts.

Purvīša balvu ieguvāt par izstādi ''Dziesma'', kas radīta, sadarbojoties kopā ar mākslinieku Krišu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu. Kā nonākat pie idejas par sadarbību ar kādu mākslinieku?

Pārsvarā strādāju individuāli, kopīgus darbus esmu veidojusi tikai ar Krišu un Kristapu. Lai sadarbotos, jābūt līdzīgam skatījumam un savstarpējai uzticībai, kā arī pārliecībai, ka kopā radītais būs kas tāds, ko es viena netaisītu. Tā kā ar Krišu esam pazīstami jau sen un izprotam viens otra domu gājienu, tad, kad radās iespēja veidot kopīgu izstādi, kopdarba taisīšana likās kā pašsaprotams risinājums. Darba gaitā pieaicinājām Kristapu, jo sapratām, ka bez komponista vēlamo rezultātu nesasniegsim. Sadarbība bija viegla un interesanta, tādēļ "Dziesmai" (2015) sekoja "Etīde" (2016) un "Daudzskanis" (2018).

Bez Kriša un Kristapa pagaidām neesmu satikusi citus māksliniekus, ar kuriem uzdrošinātos veidot kopīgus darbus.

Kopš "Purvīša balvas 2017" apbalvošanas ceremonijas apritējuši teju divi gadi. Ko balvas iegūšana ir mainījusi Jūsu radošajā dzīvē un ikdienā?

Tā ir atzinība, kas ceļ pašapziņu, un brīžos, kad māc šaubas vai slinkums, tas ir patīkams atgādinājums, ka jāturpina strādāt. Turklāt, ja runājam par ikdienu, pateicoties balvai, varu arī katru dienu sākt daudz jaukāk, jo beidzot radās iespēja izremontēt vannas istabu.

Vai balvas aktualitātēm sekojat līdzi arī ikdienā?

Jā, un ar interesi gaidu "Purvīša balvas" kandidātu darbu izstādi, jo neesmu redzējusi visus izvirzītos darbus.