Vienas gleznas stāsts. Džemma Skulme 'Tautasdziesma'  (5)

Lai saprastu gleznas "Tautasdziesma" vēstījumu, jāatceras tā laika dzīves konteksts. Svarīgākais 1968. gada notikums neapšaubāmi bija padomju karaspēka ienākšana Čehoslovākijā. Kā māksliniece varēja paust savu attieksmi pret šo brutālo militāra spēka demonstrēšanu, ja vienīgie izteiksmes līdzekļi, kurus neskāra cenzūra bija simbols un metafora?

Tieši šādā kontekstā jāskatās uz zemē notriektu dziedošu tautumeitu Džemmas Skulmes gleznā. To, ka viņa dzied, mēs varam izlasīt tikai gleznas nosaukumā. Patiesībā attēlotais ir drīzāk sāpju kliedziens. Noasiņojušai sievietei attālināti līdzīga, deformēta masa, kas nespēj neko citu kā izmisīgi kliegt un raudāt no neciešamajām sāpēm. Tas ir viens no tiešākajiem neoekspresionistiskās valodas formā izteiktajiem brutālās vardarbības ilustrējumiem Latvijas mākslā. Brutālā maniere ir sāpju pārņemtas dvēseles ciešanu visadekvātākais tēlojums.

Kā tautumeita var nedziedāt, kad tuvojas 1970. Dziesmusvētku gads un Ļeņina simtgadu jubileja? Tieši meitenes klusēšana drīzāk izskatītos aizdomīgi. Bet vienlaicīgi ir skaidrs, ka gleznojot 1969. gadā starp asiņainiem Prāgas notikumiem un Ļenina jubileju, Džemma Skulme nevarēja atļaut savai izvarotajai varonei dziedāt neko citu, kā tikai sāpju dziesmu.

Protams, ka tādu interpretāciju mēs skaidri redzam šodien, atskatoties no zināmas distances un pavisam citas politiskās situācijas. Šeit mums arī parādās vizuālā tēla metaforiskais spēks. Tautumeitas tēlam padomju cenzūras apstākļos bija iespēja iznest uz saviem pleciem šādu protesta vēstījumu, kuram "nešifrētā" veidā parādīties publiskajā telpā bija gandrīz neiespējami.

"Vienas gleznas stāsta" jaunākie video latviešu, krievu un angļu valodās ikvienam interesentam būs pieejami muzeja mājas lapā, LNMM mobilajā lietotnē, "YouTube" kanālā, "Facebook" lapā, kā arī portālā "Delfi". Stāstiem latviešu valodā balsi piešķīris aktieris Kaspars Znotiņš.