Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uzsācis projekta "Vienas gleznas stāsts" sēriju un turpina iepazīstināt ar savā ekspozīcijā esošajiem mākslas darbiem. Otrais stāsts par Džemmas Skulmes gleznu "Tautasdziesma" (1968).
Lai saprastu gleznas "Tautasdziesma" vēstījumu, jāatceras tā laika dzīves konteksts. Svarīgākais 1968. gada notikums neapšaubāmi bija padomju karaspēka ienākšana Čehoslovākijā. Kā māksliniece varēja paust savu attieksmi pret šo brutālo militāra spēka demonstrēšanu, ja vienīgie izteiksmes līdzekļi, kurus neskāra cenzūra bija simbols un metafora?
Tieši šādā kontekstā jāskatās uz zemē notriektu dziedošu tautumeitu Džemmas Skulmes gleznā. To, ka viņa dzied, mēs varam izlasīt tikai gleznas nosaukumā. Patiesībā attēlotais ir drīzāk sāpju kliedziens. Noasiņojušai sievietei attālināti līdzīga, deformēta masa, kas nespēj neko citu kā izmisīgi kliegt un raudāt no neciešamajām sāpēm. Tas ir viens no tiešākajiem neoekspresionistiskās valodas formā izteiktajiem brutālās vardarbības ilustrējumiem Latvijas mākslā. Brutālā maniere ir sāpju pārņemtas dvēseles ciešanu visadekvātākais tēlojums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
