Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uzsācis projekta "Vienas gleznas stāsts" otro sezonu un turpina iepazīstināt ar savā ekspozīcijā esošajiem mākslas darbiem. Sestais stāsts ir par Bruno Vasiļevska darbu “Baltā siena” (1988).
Visi mākslinieki, vienalga kādā žanrā vai stilā tie strādātu, cenšas atspoguļot savos darbos realitātes formu vai garu. Vairākums dara to intuitīvi, bet tikai retais prot definēt savas daiļrades attiecības ar ārējo pasauli gandrīz ar matemātisku precizitāti.
Bruno Vasiļevskis savu māksliniecisko misiju raksturoja kā objektīvās realitātes atklāšanu bez iepriekšējo paaudžu, skolu un stilu radīta redzējuma. Viņu valdzina padziļināta realitātes izpratne, kur rūpīgi gleznojot telpu un gaismu ilgstošā laika periodā māksliniekam izdodas notvert kaut ko, kas atrodas aiz pasaules redzamā slāņa. Līdzīgi grieķu filozofiem, Vasiļevskis savos darbos aiz formas meklēja tīru ideju. Tomēr, lai to sasniegtu, nepietiek tikai pētīt priekšmetus, bet vajag nežēlīgi attīrīt savu uztveri no pasaules kultūras uzslāņojumiem. Vasiļevskis uzskatīja, ka mēs dzīvojam kā vergi pēc sava laika domāšanas un redzēšanas modeļa, kurš radīts jau pirms mums un no kura nav viegli atbrīvoties. Tāpēc par galveno mākslā viņš uzskatīja tieši sava kontakta nodibināšanu ar objektīvo realitāti bez pastarpinājumiem un bez kāda cita aizgūta redzējuma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
