Būs skatāma slavenās poļu mākslinieces Magdalēnas Abakanovičas darbu izstāde

Magdalēna Abakanoviča (Magdalena Abakanowicz, 1930–2017) ir viena no pasaulē pazīstamākajām Polijas māksliniecēm. Meistare aktīvi strādāja tekstila, tēlniecības, glezniecības un zīmējuma jomās, nereti savos darbos apvienojot vairākus medijus.

Magdalēna Abakanoviča dzimusi 1930. gada 20. jūnijā Falentu ciemā, netālu no Varšavas. Mirusi 2017. gada 20. aprīlī Varšavā. 1950.–1954. gadā studējusi Varšavas Mākslas akadēmijā. Sākotnēji pievērsās glezniecībai – radīja lielas monumentālas kompozīcijas uz kartona vai lina guašas tehnikā ar stilizētu putnu vai ūdensaugu un zivju motīviem. 20. gadsimta 50.–60. gadu mijā jaunā māksliniece pievērsās tekstilam. 1960. gadā Varšavas galerijā "Kordegard" Magdalēna Abakanoviča eksponēja "Kompozīciju". Bezpriekšmetisku krāsu laukumu saspēlē varēja nolasīt autores tik iemīļotos dabas motīvus. Jau tad kritiķi nevarēja vienoties par darba statusu – vai tā ir abstraktā glezniecība vai dekoratīvs audums.

Pirmās inovācijas tika īstenotas mākslas tekstila jomā. 1962. gadā Lozannas Tekstila biennālē Magdalēnas Abakanovičas 12 kvadrātmetru lielā "Balto formu kompozīcija" izraisīja furoru ar to, ka bija veidota no atsevišķiem baltu, brūnu, pelēku audumu gabaliem, aušanai izmantojot ne tikai tradicionālo vilnu un linu, bet arī sizalu, vietumis ieviešot diegu "sabiezinājumus" un to reljefas faktūras. 1965. gadā mākslinieces telpiskais gobelēns, kam vēlāk tika dots nosaukums "abakans" (atvasinot no radītājas uzvārda), ieguva galveno balvu Sanpaulu biennālē, nodrošinot autorei plašu starptautisku atzinību.

Savu pieeju Magdalēna Abakanoviča skaidroja sekojoši: "Sāku aust [..] tālab, lai no aušanas radītu mākslu, lai audumam piešķirtu citu jēgu, spītējot visiem paradumiem un pieredzei. Vēlējos atraut aušanu no jelkāda pielietojuma, veidot neatkarīgu objektu. Man tas ir izdevies: tapa pilnīgi nelietojami, neutilitāri abakani, kas nav audums..."

Magdalēnas Abakanovičas pieeja radikāli reformēja tekstilmākslu, apzināti atbrīvojot to no lietišķi dekoratīvajām funkcijām. Meistares telpiskās kompozīcijas – abakani – pilnīgi mainīja priekšstatu par tekstila plastiskajām iespējām, izmantojamo materiālu loku, mākslas darba un vides attiecībām, kas kopumā atstāja milzīgu iespaidu uz nozares tālāko attīstību visā pasaulē.

Darinot savus objektus, Magdalēna Abakanoviča attālinājās gan no tekstila, gan abstraktās glezniecības. Tai pašā laikā ar dažādiem aušanā pielietojamiem un arī citiem dabiskiem materiāliem kā, piemēram, sizals, zirga sari, džuta, koku saknes, metāla stieples utt. – viņa drīzāk strādāja kā tēlniece, kurai bija svarīgi izcelt izejvielu materialitāti, plastisko padevību pieņemt daudzveidīgas formas un apjomus saskaņā ar autores ieceri. Līdz ar to atkal izvērsās diskusijas par tekstila un tēlniecības robežām, jo iepriekš neviens nebija veidojis monumentālas skulptūras no šādiem mīkstiem materiāliem. Māksliniece vēlāk atcerējās, ka viņas telpiskās tekstilijas nereti "kaitināja cilvēkus. Aušanā – franču gobelēns, mākslā – pop-art un konceptuālā māksla, bet te maģiskas, komplicētas, milzīgas [formas]..." Jauno, novatorisko redzējumu akcentē arī tekstiliju iespaidīgie izmēri un spēja mākslas darba ietekmes zonā iekļaut visu apkārtējo telpu. Lielo formātu dēļ nereti autores abakani liekas draudīgi vai noslēpumaini un atgādina nezināmu būtņu ādas vai ķermeņu fragmentus.

Visu tālāko mūžu Magdalēna Abakanoviča turpināja intensīvi eksperimentēt ar materiāliem, formu, faktūrām, mākslas un vides mijiedarbības pētniecību, dumpīgi pretojoties iekļaušanai kādos noteiktos rāmjos, stilos vai virzienos. Viņa vienmēr atkārtoja, ka "es drīzāk pametīšu vienas tehnikas un materiālus par labu kam citam, tomēr nepazaudēšu izteiksmes jēgu. Visinteresantāk ir lietot tehniku, kura nav zināma [iepriekš], būvēt formu, kas nav pazīstama."

Ja vairumu trīsdimensionālu tekstiliju māksliniece radījusi 60.–70. gados, tad kopš 80. gadu sākuma Abakanoviča strādājusi galvenokārt tēlniecībā. Viņas praktiski vienīgais motīvs ir abstrahētas cilvēku figūras un to grupas, arī savrupas galvas, rokas vai atsevišķu ķermeņu daļu fragmenti. Meistare skaidroja, ka māksla "ir vienkārši universāls stāsts par cilvēku stāvokļiem-kondīcijām" ārpus konkrēta laika, par "Cilvēku vispār". Nenoliedzama ir Magdalēnas Abakanovičas tēlniecības saikne ar arhaiskām mākslas formām un interese par eksistenciāliem cilvēka esības jautājumiem, par ko liecina sekojošā autores frāze: "Turpinu strādāt ar to senāko, kā pašas eksistence, ar vēsturi un stāstu par to, par bailēm, vilšanos un ilgām, kuras nesu."

Šie izteikumi palīdz saprast Magdalēnas Abakanovičas radīto abstrahēto cilvēku figūru būtību. Personāži bez sejām un acu skatiena it kā zaudējuši individualitāti, spēju izteikties, tomēr saglabā noteiktu vietu grupā vai bezpersoniskā pūlī, tātad, kopējā cilvēces attīstības procesā. Tieši tāpat kā mākslinieci kaitināja sabiedrības vēlme iekļaut viņas daiļradi definētajos rāmjos, tā arī visiem spēkiem Magdalēna Abakanoviča pretojās burtiskam, pārāk tiešam savu ideju skaidrojumam, uzskatot, ka mākslas darbam ir tiesības saglabāt noslēpumu, pat misticismu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa darināja cilvēka figūras no mīkstiem materiāliem vai ar līmi piesūcinātiem audumu fragmentiem. Māksliniecei ļoti svarīgs bija taktilais kontakts, ko vajadzētu saskatīt vai uztvert, lai pietuvinātos jēgai: "Starp materiālu, ar kuru strādāju, nav darbarīku. Es veidoju ar rokām. Formēju ar rokām. Ar rokām nododu savu enerģiju. Ieceri tulkojot, pārnesot formā, vienmēr tās [rokas] spēj pateikt to, kas izslēdz jebkādu konceptualizāciju. Atsedz zemapziņu".

Izstādē Rīgā būs reprezentēti vairāk nekā 20 Magdalēnas Abakanovičas objekti – telpiskie tekstila abakani, skulptūras un figurālas kompozīcijas no vairākiem Polijas muzejiem un mākslinieces darbnīcas, kas lieliski raksturos viņas radošo darbību un novatorisko metodi.

Projekta ietvaros tiks demonstrēta Polijas TV filma par Magdalēnu Abakanoviču, izdots katalogs, kā arī plānota konference ar Polijas un Latvijas mākslas zinātnieku līdzdalību.