Starp iztēli, matēriju un gaismu. Daiga Grantiņa un Latvija Venēcijas mākslas biennālē

Grantiņa dzimusi 1985. gadā Rīgā, bet septiņu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Hamburgu. Tur viņa studēja Hamburgas Mākslas akadēmijā, bet pēcāk – Vīnes Mākslas akadēmijā. Pēc studijām vairākus gadus dzīvoja un strādāja Berlīnē, bet nu par savu mājvietu sauc Parīzi, kur regulāri izstāda savus darbus "Joseph Tang" galerijā.

Viņas darbi bijuši skatāmi arīdzan "Palais de Tokyo" Parīzē un "La Panacée" muzejā Monpeljē, "Matthew" galerijā Berlīnē, "Kunstverein" Hamburgā, "Stefan Lundgren" galerijā Maljorkā, "83 Pitt Street" un "Hester Gallery" Ņujorkā, "Platform-L" Seulā, "Kunsthall" Bergenē, "Campoli Presti" galerijā Londonā, "KUB Billboards" Brēgencā, kā arī Baltijas triennālē 2018. gadā un "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā. Savukārt šobrīd Grantiņas darbi aplūkojami Viļņas modernās mākslas muzejā "Mo" izstādē "Animal – Human – Robot".

Pati māksliniece kā nozīmīgākos savas radošās karjeras pieturas punktus min pirmo izstādi "Joseph Tang" galerijā 2014. gadā, trešo solo izstādi pērn "Palais de Tokyo", kā arī 2016. gada izstādi "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, kurā pastiprināti pievērsās skulpturālā objekta attiecībām ar izstāžu telpu, tādējādi iezīmējot svarīgu pāreju savā daiļradē.

"Daiga Grantiņa šobrīd ir viena no starptautiski visvairāk atzītajām latviešu izcelsmes māksliniecēm – viņas darbība saistīta ar starptautiski prestižām laikmetīgās mākslas institūcijām un nozīmīgiem kuratoriem. Grantiņas dekonstruētie tēlniecības objekti caur gaismas un tukšuma materializācijām veido konceptuāli juteklisku formu valodu – šo estētiku varētu raksturot kā sprādzienu ainavas, kas sadala atomos plastmasas ikdienu. Mākslinieces neparastajai materialitātes un apjomu izjūtai piemīt daudzsološs estētiskais potenciāls arī Venēcijas mākslas biennālei iecerētajā ekspozīcijā," mākslinieces darbību raksturo žūrijas komisijas locekle mākslas kritiķe Santa Hirša.

Sākotnēji Grantiņas Venēcijas biennāles ekspozīcijas nosaukums bija "Bāka", taču pēc konkursa rezultātu paziņošanas viņa atskārtusi, ka tas tomēr nesaskan ar viņas vīziju, tāpēc tas pārtapis par "Saules Suni". Vaicāta par to, kas īsti ir "Saules Suns", māksliniece atklāj, ka tā ir fonētiska vārdu spēle ar vairākiem aspektiem. ""Saule" angļu valodā ir "Sun", kas jau tālāk veido vārdu spēli ar latviešu valodas vārdu "suns". Tāda pati spēle veidojas ar vārdu "saules", kas angļu valodā izklausās pēc "Soulless" jeb bezdvēseles, nejūtīgs. Vārdu spēle sniedz neparedzamību tajā, kā katrs šos vārdus izlasa un uztver, kas sasaucas arī ar to, kā gaisma un matērija mijiedarbojas ekspozīcijā. Saules suņi ir arī tāda parādība atmosfērā, kad pie horizonta vienlaikus parādās vairākas saules, jo saules starus sašķeļ kristāli. Saules suņi un saules zaķi, saules dzīvnieki..."

Pieteikties Venēcijas biennālei Grantiņu uzrunājusi Inga Lāce. Abas iepriekš bija tikušās, strādājot pie Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotās izstādes "Pārnēsājamās ainavas" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. "Daigas Grantiņas instalācija "Saules Suns" atsedz ainavu ar vairākiem centriem, veidotu ap vairākiem gaismas avotiem, simboliski – vairākām saulēm, kuru stari savā ceļā šķērso dažādus materiālus un formas. Darbs rada asociācijas gan ar kosmoloģiskiem radīšanas mītiem, paverot vietu un brīdi jaunām pasaulēm, gan – pavasarī plaukstošu dārzu, vienlaikus saglabājot nenoteiktību un atvērtību nozīmēm un interpretācijām. Arī darba nosaukums ietver vairākas asociācijas – tas ir gan saules apzīmējums vienlaikus divās valodās, gan arī meteoroloģiska parādība – saules suns, kas notiek, kad saules starus šķeļ mākoņu kristāli un pie horizonta parādās vairākas saules vienlaicīgi," par Grantiņas veidoto Latvijas paviljonu stāsta tā kuratore.

Māksla Grantiņai ir jaunatklāšanas process, kurā ar formu palīdzību tiek iegūta jauna pieredze un būtiski atradumi, bet ar vārdu "atradumi" viņas mākslā jāsaprot gan idejas, gan materiāli, jo pārsvarā tie atnāk pie viņas paši. "Strādāju gan ar sintētiskiem, gan organiskiem materiāliem, turklāt liela daļa no tiem ir pat ļoti parasti, ikdienā sastopami, bet darbā pilnībā maina savu veidolu," atklāj māksliniece.

Savas darbošanās tehniku viņa dēvē par fenomenoloģisku – viena no galvenajām sastāvdaļām ir iztēle, kam seko matērija un gaisma. "Darba process ir ārkārtīgi plūstošs, tādēļ nevarētu teikt, ka ar izstādes atklāšanu darbs tiktu pabeigts. Tas vienmēr ir darbs ar ciklisku laika struktūru. Es mēdzu atgriezties pie darbu sākumpunktiem un sākt no jauna, attīstot citu pavedienu, un man šobrīd joprojām ir sajūta, ka nav pabeigts pat pirmais cikls."

Pārsvarā Grantiņa savas instalācijas veido viena, taču palīdzīgas rokas nepieciešamas brīžos, kad darbi izmēra ziņā viņu pāraug. Tā tas ir arī "Saules Suņa" gadījumā, kas turklāt top attālināti – šobrīd Venēcijā attālinātā Grantiņas vadībā strādā asistenti, ar kuriem iepriekš studijā kopā veidota instalācija. ""Saules Suns" ir veidots, savērpjot negaidīto un aizraujošo. Instalācija sastāv no krustpunktiem, spēka mezgliem un ielāpiem, kas var kalpot par aizmetņiem iespējamiem iztēles tēliem. Šīs izstādes tapšanu pavada sajūta par nepārtrauktu kā jauna tapšanu, ziedēšana. Es ceru, ka skatītājus pārņems pavasara sajūta, ar to sastopoties."

Šī gada ekspozīcija Venēcijas biennālē ir atšķirīga ne tikai ar savu tapšanas veidu, proti, attālināti, bet arī ar to, ka to veido divi kuratori un divas institūcijas. "Tā bija Daigas ideja, ka varētu strādāt kopā ar diviem kuratoriem un divām institūcijām – "Kim?" Laikmetīgās mākslas centru un Latvijas Laikmetīgās mākslas centru. Tā paviljona veidošanā ir unikāla situācija, jo parasti to veido viena institūcija, bet, kā atklājas procesā, šī ideja strādā labi, viens no otra varam daudz ko aizgūt, mācīties," atklāj Lāce.

Lai arī mākslinieci ļoti interesē Latvijas mākslā notiekošais un viņa cenšas iespēju robežās šajos procesos piedalīties, taču apzināti nacionālo piederību nemeklē. "Esmu uzaugusi ar vairākām valodām, un, lietojot katru no šīm valodām, mainās mana izteiksme, un es jūtu, ka arī identitāte nedaudz mainās. Šī jauktā identitāte man ir kopīga ar daudziem jaunās paaudzes māksliniekiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pārcēlušies dzīvot ārpus savas dzimtenes."

Daiga Grantiņa uzskata, ka dalība Venēcijas biennālē ir iespēja sasniegt plašāko auditoriju, kāda vien māksliniekam var būt pieejama. "Esmu priecīga, ka esmu ieguvusi šo iespēju vecumā, kad vēl svaigi atmiņā atsaucami iespaidi par Venēcijas biennāles apmeklējumu studiju laikā. Tas ir liels pagodinājums – pārstāvēt savu valsti, savu bērnības mājvietu, un esmu pārliecināta, ka šis projekts mūs ir satuvinājis, tādēļ ar nepacietību gaidu ekspozīcijas turpinājumu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2020. gadā."

"Šī gada biennāles galvenās izstādes, kuras nosaukums ir "May You Live In Interesting Times", tēma atspoguļos gan šī laika trauksmainību – politiskās, ekoloģiskās krīzes radīto situāciju, gan meklēs atbildes, ko tikai māksla var sniegt populisma un "viltus ziņu" pārpludinātajā informācijas telpā. Man šķiet, ka kuratora Ralfa Rugofa interese par mākslu, kas ir neviennozīmīga, meklē alternatīvus ceļus un valodu, kurā runāt par šodienu un iztēloties dažādas vairāk iekļaujošas un atvērtas nākotnes, tieši sabalsojas ar Grantiņas instalāciju "Saules Suns"," rezumē Lāce.

Venēcijas mākslas biennāle, kas norisinās reizi divos gados, ir uzskatāma par vienu no senākajiem un nozīmīgākajiem notikumiem starptautiskajā profesionālās mākslas dzīvē. Tajā regulāri piedalās ap 90 valstīm no visas pasaules. Latviju biennālē kopš 1999. gada ir pārstāvējuši tādi mākslinieki kā Kristaps Ģelzis, Ilmārs Blumbergs, Gints Gabrāns, Evelīna Deičmane, Miks Mitrēvics, Kaspars Podnieks, Krišs Salmanis, Katrīna Neiburga, Andris Eglītis un Miķelis Fišers.