Rietumeiropiešu tīksmināšanās par 'eksotiskajiem Austrumiem'. Atskats uz Pasaules fotogrāfijas konkursu  (8)

Iesūtīto fotogrāfiju ir tik daudz, ka tās mierīgi varētu likt kopā slaidšovā un skatīties līdz pat nākamā gada konkursam. Arhitektūra, kultūra, ainava, daba, portreti, māksla, reportāža, fotogrāfu meistarība un jauno tehnoloģiju pavērtās iespējas – viss labums vienkopus! Iespaidīgi un iedvesmojoši, nenoliedzami, taču diemžēl mazliet apbēdina žūrijas izvēle profesionālajā kategorijā.

Lielākoties godināti darbi, kuru galvenā vērtība ir pavadošajā aprakstā, nevis pašā fotogrāfijā. Dominē sociāli un politiski ļoti sāpīgas tēmas – slimības, pašnāvības, rasisms, dažāda veida diskriminācija. Protams, ka par to visu ir jārunā un jārisina, taču vai tiešām fotogrāfiju konkurss, kur galvenais tomēr ir estētisks baudījums un pārdzīvojums, ko radījusi augsta profesionalitāte apvienojumā ar māksliniecisko vērtību, ir īstā vieta, kur to darīt?

Gribētos tomēr uzvarētāju vidū redzēt patiesi saistošas, savdabīgas un augstvērtīgas fotogrāfijas, nevis tikai emocionālus to parakstus. Nē, nav jau tā, ka būtu apbalvotas nekvalitatīvas fotogrāfijas, taču tomēr nepamet sajūta, ka par labākajiem fotogrāfiem atzīti sāpīgāko tēmu atspoguļotāji, nevis labāko darbu autori. Māksla, protams, ir subjektīva un nekādā ziņā nav ierāmējama definīcijās vai noteikumos, taču, šķiet, ka šajā gadījumā politiskie vai sociālie vēstījumi reizēm kļūst svarīgāki par pašu mākslu.

Vēl viena lieta, kas uz visa krāšņā fona tomēr dūrās acīs, ir uzvarētāju pārstāvētā šaurā kultūrtelpa. Pasaules fotogrāfijas konkurss, kurā uzvar fotogrāfi no Itālijas, Vācijas, Francijas, Beļģijas un Nīderlandes, kā arī viens palestīnietis. Tā ne tuvu nav visa pasaule – galu galā darbi tika iesniegti no veselām 195 valstīm! Mūsdienās "diversity" (daudzveidība, dažādība) ir termins, ko izmanto teju visās jomās, tomēr, šķiet, ka "Sony World Photography Awards" par to ir nedaudz piemirsies.

Gan jau, ka šīs vecās Eiropas valstu pārstāvji un viens palestīnietis tiešām arī bija labākie uz visu pārējo fona, taču pats fakts jautājumu tomēr liek uzdot. Jo šķiet neticami, ka 2019. gadā vēl joprojām mūs var pārsteigt baltā eiropieša ceļojums uz kādu Āfrikas vai Āzijas valsti, kurš rāda to mums it kā tā būtu kāda cita planēta.

Es tagad, protams, ļoti trivializēju, bet, skatoties uz uzvarētājiem, izskatās, ka algoritms, lai kļūtu par Pasaules fotogrāfiju konkursa laureātu, ir viens – aizbrauc uz Kongo, sabildē melnādainas sievietes pie gruvešiem, un balva rokā!

Saprotams, ka pirms 50-60 gadiem mēs (baltie Rietumu pasaules cilvēki) ar apbrīnu skatījāmies pasaules apceļotāju kadrus no tādām eksotiskām valstīm kā Indija un Austrālija, bet vai tiešām pa šo laiku savā intelektuālajā un arī estētiskajā uztverē mēs neesam pagājuši solīti uz priekšu? Jā, problēma nepazūd, ja to ignorē, tas tiesa. Jā, fotogrāfija ir jaudīgs instruments, lai pateiktu to, kam reizēm pietrūkst vārdu vai izklausās banāli. Jā, dažādu margināliju izcelšana saulītē veicina manis jau pieminēto dažādību un bagātina mūsu redzesloku, ļaujot gūt pieredzi, ko paši nepastarpināti negūtu.

Bet tieši tāpēc ļoti negribētos, lai pasaules mēroga fotokonkurss pārvērstos par rietumeiropiešu tīksmināšanos par "eksotiskajiem Austrumiem", bet gan turpinātu godināt fotomākslu visā plašajā pasaulē.