Izstādē piedalās mākslinieki - Aija Bley (LV), Dori Lazara (HU), Karolīna Vojtas (PL), Marta Veinberga (LV), Matiass Lovgrēns (DK), Nīna Vatanena (FI), Pančo Vestendarps (MX), Zīmons Menners (DE), Vjačeslavs Poļakovs (UA), Voldemārs Johansons (LV).
Jau otrdien, 21. maijā, pulksten 18.00 norisināsies kuratora un fotogrāfa Aļņa Stakles ekskursija izstādē. Tā būs veltīta stāstiem par mākslinieku darbiem un fotogrāfijas medija lietojumu laikmetīgajā mākslā. Izstāde ir tapusi ar domām par laikmetu, kurā mēs esam sapratuši, ka viss jau ir bijis un pārsvarā mūsos valda skeptiska vilšanās par pagājušo laikmetu lielajām vīzijām, kā padarīt pasauli par labāku un skaistāku vietu. Mēs arī esam sapratuši, ka vilšanās sajūtas politikā, reliģijā, sabiedrībā, kolektīvās patiesībās nav nesušas nekādus jaunus kopējus dzīves jēgas apliecinājumus. Viss ir beidzies nemaz nesācies, un mēs visi esam labprātīgi kļuvuši par sociālo mediju puspatiesību un prokrastināciju pārņemtiem globālā ciemata pilsoņiem. Izstādes mākslinieki privāti un situatīvi pievēršas dažādu kolektīvu utopiju laikmetīgām atblāzmām pēc-demokrātijas ideju diskursā.
Izstādes nosaukums – "Ēdot ananasus uz mēness" – ir cēlies no kādas Kuibiševas pamatskolnieces 1960. gada sacerējuma, kurā tā apraksta savu idealizēto un utopisko komunisma vīziju 1981. gadā. Šobrīd, protams, ir skaidrs, ka ananasus uz Mēness mēs vēl ilgi neaudzēsim, ja vispār kādreiz audzēsim, un kā ironizē krievu rakstnieks Andrejs Nuikins – būtu labi ja mēs spētu atēsties tomātus šeit pat uz zemes.
Izstāde ir tapusi ar domām par laikmetu, kurā mēs esam sapratuši, ka ne tikai viss jau ir bijis, un pārsvarā mūsos valda skeptiska vilšanās par pagājušo laikmetu lielajām vīzijām kā padarīt pasauli par labāku un skaistāku vietu, bet mēs arī esam sapratuši, ka vilšanās sajūtas politikā, reliģijā, sabiedrībā, kolektīvās patiesībās nav nesušas nekādus jaunus kopējus dzīves jēgas apliecinājumus. Utopiskie nākotnes scenāriji no pagātnes nav piedzīvojuši apokalipses un līdz ar to nevar teikt, ka mēs dzīvojam pagātnes neveiksmju drupās. Utopiskās pagātnes vīzijas ir nogrimušas korupcijas, birokrātijas, kleptokrātijas, populisma un nacionālā romantisma idejās. Viss ir beidzies nemaz nesācies un mēs visi esam labprātīgi kļuvuši par sociālo tīklu puspatiesību un prokrastināciju pārņemtiem globālā ciemata pilsoņiem. Izstādes mākslinieki privāti un situatīvi pievēršas dažādu kolektīvu utopiju laikmetīgām atblāzmām pēc-demokrātijas ideju diskursā.
Ieeja izstādē un ekskursijā bez maksas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
