Katrīna Neiburga ir viena no nozīmīgākajām laikmetīgajām māksliniecēm Latvijā. Viņas darbi vienmēr izriet no subjektīva stāsta, bet rezultātā transformējas universālā liriski emocionālā vēstījumā, kas ir saprotams un vienojošs visdažādākajiem cilvēkiem ar atšķirīgu dzīves pieredzi.
Neiburga prot atrast kopsaucējus mūsdienu sabiedrībai, kas, šķiet, kļūst aizvien sadrumstalotāka, meklējot sevi bezgalīgās informācijas laukos. Māksliniece ielūkojas dažādu sabiedrības grupu privātajā telpā nevis lai to izceltu kā nodalītu fenomenu vai marginālu subkultūras parādību, bet lai izgaismotu tās universālās lietas, kas mums visiem ir kopīgas un pazīstamas.
Video ir galvenā forma, kā māksliniece stāsta par saviem novērojumiem. Hipnotiski, nesteidzīgi un gari kadri Neiburgai raksturīgā manierē ieved skatītāju sociālās pētniecības un antropoloģijas laukā, bet, kā pienākas labai mākslai izšķirošā brīdī, atturas no vulgāriem vērtējumiem, komentāriem vai secinājumiem, atstājot iespēju skatītājam pašam apcerēt tikko ieraudzīto, mazo dzīves parādību.
Neiburgas jauno izstādi "Mati" varētu nosaukt par "mazo vēsturi", kas stāsta par neheroisku ikdienu un caur pieticīgiem priekšmetiem prot pavērt plašu skatu uz vispārcilvēciskiem jautājumiem. Šoreiz par materiālās, amatnieciskās un ideju pasaules krustpunktu kļuva mati – parasti mati, kas katram no mums vairāk vai mazāk aug uz galvas. Tie tik būtiski ietekmē mūsu dzīvi, ka par matiem var runāt bezgalīgi – apcerēt tos no mitoloģiskā, sociāli simboliskā, kultūras un psiholoģijas viedokļa, piesaukt pasaules literatūras un vizuālās mākslas bezgalīgo materiālu un beigās sapīties matu aspektu bezgalīgos labirintos no pirkstu līdz, atvainojiet par tautoloģiju, matu galiem. Šo situāciju Katrīnai izdevies atrisināt ar apskaužamu eleganci, atstājot izstādei polifonisku kontekstu kā tēmas klātesošo intelektuālo auru, bet par galveno teicēju izvēloties būtiskāko starpnieku starp matiem un cilvēkiem – frizieri.
Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" telpās Neiburga izveidojusi četras sadaļas, kas katra iekļaujas kopējā ansamblī un dod savu unikālo ieskatu matu un cilvēku attiecībās.
Priekštelpa ir kā pirmais sapņa pakāpiens – realitāte vēl ir tepat, bet kaut kas jau plūst caur loģikas pirkstiem. Frizētavas aprīkojums – krēsls un spogulis, apkārt vēl pat var pamanīt nogrieztus matus, bet ne friziera, ne matu īpašnieka nav. Iespējams, tikai pēdējā maija mēneša otrdienā (28.05), apmeklētāji varēs ieraudzīt kā strādā meistare Katrīna N. un pat varēs pieteikties uz matu griezumu vai sakārtojumu. Tiesa gan, šādā situācijā par sekām friziere neatbild.
Pa labi no matu salona atrodas Retumu kabinets – gaiša telpa ar eksponātiem vitrīnās un pie sienām. Zem lielā stikla desmitiem mazu un lielu matu bižu un vienkāršu pušķīšu. Mati vienmēr bijis būtisks fetišs, kas raksturo cilvēkus labāk nekā jebkurš cits ķermeņa elements. Matu lokas ir tā ķermeņa daļiņa, ko bez liekiem upuriem var nosūtīt vēstulē mīļākajiem, un tos var glabāt kā atmiņu un relikviju. Mati ir parocīgākais materiāls kā cilvēcisku mīlestību un sentimentālas atmiņas pārvērst dizainā, vērpjot smalkas kaklarotas, gredzenus, brošiņas, kā to darīja visa Eiropa 18. – 19.gadsimtā. Tomēr matiem pieder ne tikai jutekliska, bet arī pārsteidzoša, dramaturģiska kapacitāte. Pietiek pielikt katrai bizei dažus teikumus ar īpašnieču stāstiem, kādēļ viņas tās nogriezušas, un uzreiz aiz daudzkrāsaino matu šķipsniņām uzliesmo cilvēku dzīves ar dramatiskiem lūzumiem un pārmaiņām, cerībām un traģēdijām.
Lai atmestu savu pagātni un sāktu dzīvi no jauna, cilvēki nogriež matus. Viņi maina frizūru un maina identitāti, maina matu krāsu, un tas liek mainīt visu pārējo – ģērbšanas stilu, smaržas, uzvedību, jo, kā uzskata psihologi, sekojot Junga arhetipiem, mati ir arī seksualitātes identifikators. Bet matus var ne tikai nogriezt, bet arī pielikt. Vēl vienu daļu no Neiburgas Retumu kabineta eksponātiem aizņem dažādu Latvijas meistaru pastiža darbi, proti, izstrādājumi no matiem plašā diapazonā no parūkām līdz elegantām sieviešu cepurēm un ziedu kompozīcijām. Mūsdienās, kad bez parūkām var iztikt, šī māksla šķiet pavisam eksotisks sveiciens no Luija XV laikiem, bet visos laikos, kamēr cilvēki tēlo un maina savu izskatu, par pastižas darbu pieprasījumu var neuztraukties.
Tālāk Antropoloģiskajā kabinetā Neiburga pārslēdz uzmanību no matiem kā substanci uz matiem kā sociālu fenomenu. Antropoloģiskā novērošana ir galvenais princips, kā arī agrāk tapuši mākslinieces projekti, piemēram, "Satiksme" (2003) un "Kas meitenēm somiņās" (2002). "Satiksmes" gadījumā, lai ieklausītos "tautas balsī", Katrīna trīs nedēļas gan pati nobraukāja kā taksiste, filmējot savus pasažierus, gan intervēja sievietes šoferes. Bet otrā projektā, izpētot naktsklubu apmeklētāju rokas somiņu saturu, veidojās dziļi psiholoģiski sociāli portreti, liekot kopā cilvēku un viņa personiskās mantas.
Intervijas ar frizierēm šīs izstādes centrālajā video instalācijā turpina šo māksliniecisko stratēģiju un atkal dod negaidīti aizraujošu vielu pārdomām par frizieriem kā sava veida psihoanalītiķiem, kuri pietiekami labi zina ne tikai to, kas viņu klientu galvās, bet vēl labāk, kas uz tām.
Psihoanalītiskā tēma ved uz pēdējo – Intīmo salonu, kur vitrīnās sarindoti vairāki, jau pašas mākslinieces darināti matu objekti, kas metaforiskā veidā runā par vēl vienu matu funkciju, proti, sargājošo. Matu maska, kas aizsargā seju no skatieniem, matu stringi, kas paslēpj kailumu kā kādreiz brīnumaini atauguši svētās mocekles Agnesas mati pasargāja viņu no apkaunojuma. Šie kunstkameras eksponāti kā viduslaiku bruņas vairāk biedē nekā iedveš drošības sajūtu, un skaidri demonstrē potenciālu, kā cita mākslinieka rokās šie objekti varēja pārvērst izstādi gotiskā romānā Patrika Zīskinda garā, kur maniakālais kolekcionārs vāktu matus ne tikai smaržu, bet pašu matu dēļ.
Labi, ka Katrīna Neiburga necenšas šausmināt, bet drīzāk nomierina tā, lai tu, mīļo apmeklētāj, neraustītos un neskrietu ārā ar gaisā stāvošiem matiem. Tieši tāpēc pēc ilgstoša ceļojuma pa izstādi tik labi apsēsties ērtā krēslā pie pēdējā ekrāna un atdot savu galvu ar visiem matiem, lasi, domām un raizēm, mākslinieces maigajā varā. Ar ASMR (Autonomā sensorā meridiāna reakcija) video palīdzību katrs mākslinieces vārds pieskaras nogurušā apmeklētāja galvai kā frizieres roku pieskārieni zem silta ūdens, un maigi glāsti kopā ar putu čaukstiem ieved pushipnotiskajā miera stāvoklī, savukārt Katrīnas balss it kā čukst virs pašas auss: "Nekā nebaidies, es esmu ar tevi, nekā nebaidies, es esmu šeit."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
