'Survival Kit 10.1' izlase. Ārpuszemju un to iemītnieku etnogrāfe Kristīna Normana

Katru gadu 9. maijā, kad pasaulē tiek svinēta Eiropas diena, Latvija atceras par Pārdaugavā 80. gados uzcelto Uzvaras pieminekli veltītu Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā. Tuvojoties šim datumam daļā sabiedrības šis piemineklis pārvēršas par baisu klinti ar ļaunā burvja Saurona degošo aci tā vainagojošajā daļā (atsauce uz Tolkīna "Gredzenu pavēlnieku"). Piemineklis pēkšņi uzlādē maģisku, pievelkošu enerģiju, vilinot gan nacionālistus, gan prokrieviski noskaņotos izmantot to kā ideoloģisku ieroci, lai stiprinātu sašķeltību starp divām nācijām un to vēsturisko identitāti.

Savulaik Tallinas centrā atradās Uzvaras pieminekļa līdzinieks, gan izmēros daudz pieticīgākais Bronzas kareivis (PSRS Otrā pasaules kara memoriāls), tautā saukts par Aļošu. 2007. gada 27. aprīlī pēc valdības rīkojuma piemineklis tika pārvietots uz militāro kapsētu, kas izraisīja ielu protestus divu dienu garumā sauktus arī par Bronzas nakti. Divus gadus vēlāk 53. Venēcijas mākslas biennālē Igaunijas paviljonu pārstāvēja Kristīne Normana ar projektu "Pēc-karš", kas bija veltīts augstāk minētajiem notikumiem un to izraisītajām sekām. Kā izstādes katalogā raksta māksliniece: "Pēc šiem nemieriem par problēmu kļuva visi, kas sevi neidentificē kā igauņus, nešķirojot huligānus un propagandistus no miermīlīgajiem iedzīvotājiem".

Igauņu māksliniece Kristīne Normana (1973) ir dzimusi Tallinā jauktas tautības ģimenē, izjūtot spēcīgu saikni gan ar igauņu, gan krievu kultūru. Atrodoties starpstāvoklī, kurā vienīgais skaidrais mērījums ir piederība valstij, bet miglā tīta ir nacionālā un kultūras piederība, nostāda personu ārpusnieka pelēkajā zonā. Kā komentē pati māksliniece: "Igauņiem es esmu krieviete, krieviem es esmu igauniete." Šīs un citas motivācijas noteica mākslinieces intereses un mediju, kuros viņa ir izvēlējusies darboties. Visbiežāk Normana strādā dokumentālo filmu žanrā, uzmanības centrā izvirzot etnogrāfiskos pētījumus vietējās un starpnacionālās politiskās spriedzes kontekstā. Vairāki Normanas darbi sabiedrībā izprovocējuši plašas diskusijas par mākslas un mākslinieka vietu sabiedrībā, par ētiku mākslā un robežu starp mākslu un politiku. Kā īpaši spilgts piemērs tam ir jau minētais plašā izpētē balstītais mākslas projekts "Pēc-karš".

Lai gan pie igauņu un krievu identitātes un vēsturiskās atmiņas māksliniece savos darbos ik pa laikam atgriežas, piemēram, video lekcijā "Svinību vietas" (2016), caur kādas Tallinas krievu vidusskolas piemēru apskatot vietas, kurās valda kāda noteikta spēcīga ideoloģija, tomēr viņas intereses par ārpustāvokļiem un ārpuzemēm ir daudz plašākas. Normanu interesē arī savdabīgas pašdeklarēto iekārtu formas kā autoritāras kvazi-valstis. Viens no interesantākajiem šādiem projektiem ir "4000 kvadrātmetri Eiropas", kas māksliniecei izmantojot jau gatavu filmu materiālu, kā arī filmējot un fotografējot pašai, apskata Piedņestru. Tā oficiāli ir daļa no Moldāvijas, kura sevi ir pašpasludinājusi par autonomu republiku. Tās līderi un iedzīvotāji veido savus pieminekļus, piekopj savus rituālus un veido savu versiju par vēsturi un tās varoņiem, ar kuriem var iepazīties arī mākslinieces vizuālajos materiālos.

Daži no mākslinieces nesenākajiem darbiem veltīti migrācijas jautājumam, galveno uzmanību pievēršot atmiņas un publiskas reprezentācijas jautājumiem. Viens no tiem nesen bija skatāms arī simtgades programmā notiekošajā izstādē "Pārnēsājamās ainavas" (2018) Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Tā ir īsa dokumentāla filma "Mājās ar migrantiem" (2017), kurā Normana intervē bēgļus, kas nomitināti kādā Igaunijas ciematā, paralēli intervējot un filmējot arī igauņus Zviedrijā, kas šajā valstī nonāca dodoties bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. Intervijas atklāj cilvēku personīgos stāstus, nokļūstot svešā valstī ar svešu valodu un kultūru, cenšoties atrast tajās savas jaunās mājas un piederību. Šobrīd māksliniece strādā pie jauna projekta, kas apskata migrantus no Austrumeiropas, kas devušies uz Itāliju, lai strādātu kā veco ļaužu apkopēji, kamēr viņu bērni strādā Vācijā vai kādā no Skandināvu valstīm. Normani cenšas saprast migrāciju kā kompleksu ģeopolitisku un ekonomisku fenomenu, kas kā tāda 21. gadsimta tautu staigāšanas veidojas visos iespējamos virzienos.

Pašlaik festivālā "Survival Kit 10.1" ir skatāma Normanas vokāla performance video formātā ar nosaukumu "Atdodiet manus uguns dievus" (2018). Tā ir veltīta Igaunijas Vispārējo dziesmu svētku fenomena dekonstrukcijai, vēl vienai sensitīvai, šķietami neaizskaramai tēmai. Par izejas punktu Normana izvēlējusies neseno diskusiju Igaunijas medijos par jautājumu, kāpēc ir neiespējami iekļaut svētku repertuārā kādu dziesmu krievu valodā, ņemot vērā to, ka dziesmu svētku eksistences mērķis ir nacionālās vienotības un kontinuitātes slavināšana. Uz laiku piesavinoties trīs svarīgākos dziesmu svētku simbolus — dziedāšanu, svētku uguni un dziesmusvētku brīvdabas estrādi —, māksliniece parāda, ka uz šo pasākumu un arī uz pašu igauņu nāciju iespējams paraudzīties kā uz dažādu kultūras aizguvumu un ietekmju sakausējumu. Dziesmu svētku tradīciju Igaunijā deviņpadsmitajā gadsimtā ieviesa baltvācieši. Simboliskā uguns ir saistīta ar sengrieķu mītu par Prometeju. Tallinas dziesmu svētku estrāde ir padomju modernisma arhitektūras paraugs. Igauņu tautasdziesmai "Transvāla, Transvāla" ir krieviskas saknes, un tā runā par cilvēku pārdzīvojumiem tālā pasaules malā, Dienvidāfrikā, angļu–būru kara laikā deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā. Šādā veidā māksliniece vēlas parādīt (nevis sludināt) cik mākslīgas ir tās sienas, ko mēs uzbūvējam starp kultūrām un cik bīstama un nehumāna kļūst pasaule, kad tās iemītnieki redz to tikai baltā vai melnā krāsā.

Jau ziņots, ka festivāls "Survival Kit 10.1" šogad norisinās bijušajās Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, Zeļļu ielā 25. Izstāde atvērta līdz 30. jūnijam.