Viens no dalībniekiem laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 10.1" programmā ir Sanfrancisko dzimušais un Zviedrijā rezidējošais mākslinieks Santjago Mostins. Izstādē Rīgā, kas festivāla jubilejās gadā aplūko tēmu "ārpuszemes/outlands" ir aplūkojams viņa darbs "Sildošais plato" (2018).
"Man jāiegūst pasaule!" traģikomiskajā dziesmuspēlē "Tobāgo!" napaleoniskos sapņus kaldina hercogs, tēls, kas aizgūts no vēsturiskas personības – Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera. Kurzemes hercogiste 17. gadsimtā kolonizēja Karību jūras apskaloto Tobāgo salu un atsevišķas Gambijas daļas. Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča populārais uzvedums par latviešu kolonistu ģimeņu došanos uz eksotisko salu jaunas dzīves uzsākšanai ietver sevī nacionālpatriotiskās idejas par viltus laimes meklēšanu prom no mājām. Tajā pašā laikā līdzīgi kā poļu un Madagaskaras gadījumā (vairāk par šo var izlasīt iepriekšējā rakstā par mākslinieku Janeku Simonu), arī šeit var runāt par kolonizatoriskiem sapņiem, kuri ieslēpti lepnumā par reiz eksistējošo Kurzemes varenību. Tobāgo, protams, var uztvert kā latviešu nācijas politiskās vēstures zemsvītras piezīmi, kā nekā, ne jau latvieši reiz izlēma kolonizēt šo Karību salu, lai iekļautos kolonizatorvalstu rindās un nodarbotos ar eksportu un iezemiešu paverdzināšanu. Gluži otrādi, latviešu nācija sevi projicē kā citu nāciju un varu gadsimtiem ilgi pakļautu tautu, kam nenoliedzami ir vēsturisks pamatojums, bet viss nav tikai balts un melns. Nāciju identitāte, tāpat kā civilizāciju vēsture ir komplicēta būšana.
Tobāgo, kuras kolonizācijas vēsture ir gana iespaidīga, 1976. gadā kopā ar Trinidadu kļuva par neatkarīgu republiku, kuras ekonomikas uzturētājs ironiskā kārtā šobrīd ir tūrisms. Mākslas festivāla "Survival Kit 10.1" dalībnieks, Sanfrancisko dzimušais un Zviedrijā rezidējošais Santjago Mostins (1981) šo salu ir izvēlējies kā sava darba "Sildošais plato" (2018) centrālo objektu, kas sasaucas ar viņa kulturālajām saitēm ar Trinidadu. Filmu un instalāciju sērija aplūko koloniālos sakarus starp Zviedriju, Latviju un Tobāgo, kas unikālā ceļā saglabājusi rietumafrikāņu tradīcijas. Šeit jāpiem fakts, ka Tobāgo sala ir kolonizēta 33 reizes, bez Kurzemes hercogistes un Zviedrijas, kolonizatoru vidū esot arī tādām valstīm kā Liebritānija, Francija un Holande. Mākslinieku interesē neredzamais, respektīvi vēsture, kas netiek izcelta, nāciju identitāte, kuras reprezentācija stipri atšķiras no realitātes un cilvēku atbildība vienlīdz par pagātni, kā par tagadni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
