Viņš bija extreme. Saruna ar gleznotāja Edvīna Strautmaņa atraitni Irju Strautmanis

Raksta oriģināls publicēts portālā "Arteritory.com".

Edvīns Strautmanis un viņa ģimene no Latvijas devās bēgļu gaitās uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Vispirms viņš nokļuva "dīpīšu" (bēgļu) nometnē Vācijā, vēlāk – 1950. gadā – izbrauca uz ASV, kur studēja Čikāgas Mākslas institūtā. 1971. gadā viņš kopā ar sievu Irju īstenoja senu ieceri – pārcēlās uz Ņujorku, kur viņu lofts/darbnīca Grīnstrītā Ņujorkas Soho kļuva par vienu no draugu un domubiedru pulcēšanās vietām. Diskusijas par mākslu bija neatņemama dzīves daļa. Grīnstrītā redzams arī Žana Mišela Baskjā zīmējums, kuru viņš – toreiz pazīstams kā Samo – uzzīmēja, ciemojoties pie sava drauga – Strautmaņu dēla Vinsenta. Edvīna Strautmaņa atraitne Irja šīs sarunas laikā atceras: "Kad Baskjā to tur uzzīmēja, es te nebiju – tas notika dienas laikā, un es strādāju. Vinsents mācījās mākslas vidusskolā, viņam bija draugi, kuru vidū toreiz bija arī Baskjā. Edvīnam te bija piekārts liels plastikāta aizkars, kas norobežoja viņa darbnīcu. To Baskjā arī bija apzīmējis. Edvīns bija ļoti neapmierināts, ka tas apķēpāts. Viņi visi toreiz bija padsmitnieki. Mana meita Lisa arī bija tai uzdzīvotāju kompānijā."

Ņujorka ir fons Edvīna Strautmaņa radošās darbības būtiskākajam un radošākajam posmam. Tieši tur viņš attīstīja sev tik raksturīgo lielformāta glezniecības izteiksmes veidu. Ņujorkā par vienu no lielākajiem Edvīna Strautmaņa mākslas cienītājiem kļuva leģendārais mākslas kolekcionārs un galerists Alans Stouns (1932–2006), kura īpašumā nonāca ievērojams skaits viņa darbu. Vēl salīdzinoši nesen – 2015. gadā – "Allan Stone Projects" telpā bija skatāma Strautmaņa glezniecības izstāde. Edvīns Strautmanis no dzīves aizgāja 1992. gadā. Viņa atraitne Irja kopā ar dēla ģimeni joprojām mīt tai pašā darbnīcā – tur joprojām atrodami Strautmaņa grābekļi un ar krāsu pieķepušās otas un pie sienām karājas viņa gleznas, kas, glabātas bez apakšrāmjiem, līdzinās milzīgai izžautu palagu ķīpai. Irja saka, ka viņš bijis extreme, bet vedekla Marīellena piebilst, ka – sarežģīts cilvēks. Liels un varens, un dažkārt arī dēmonisks un pavēlniecisks. "Kad viņam bija diēta, visai ģimenei bija diēta. Viņš izdomāja, ka ēdīs tikai melones, un pārējie arī ēda tikai melones. Un tad viņš aiz bada kļuva nikns un neciešams," viņa smej.

Mūsu sarunas laikā Irja sēž ar skatu pret melni-sarkani-dzeltenu gleznu, kas ir arī pirmais, ko ierauga tie, kas atver darbnīcas durvis. "Edvīns man to uzdāvināja. Tagad jau man pieder visas, bet tolaik bija citādāk. Uz to bildi es varu ilgi skatīties, tur ir tik daudz redzams." Aiz loga dzirdams Soho ielu troksnis. Visi gaida, ka vienos sāksies tai dienā prognozētais sniegputenis. Kāds nemitīgi zvana parādes durvju zvanu, un Irja, joprojām stalta un stipra savos astoņdesmit gados, ierastā mierā ielaiž visus. Šai vietā vienmēr cilvēki nākuši un gājuši.

Man ļoti patīk dzīvot Ņujorkā – te jūtos vislabāk. Man patīk Berlīne, arī Parīze, tomēr mana pilsēta ir Ņujorka.

Kad Edvīnu iesauca ASV obligātajā militārajā dienestā, viņu nosūtīja uz Eiropu. 1959. gadā mēs atgriezāmies Vācijā – mitinājāmies Heidelbergā. Man bija divdesmit viens gads. Es biju nodzīvojusi septiņus gadus Latvijā, septiņus gadus Vācijā un septiņus gadus Amerikā. Toreiz, atgriežoties Eiropā, kādā mirklī ienāca prātā doma: "Kurai vietai es īsti piederu..." Bet latvietība man tomēr vienmēr bija ļoti svarīga. Ģimenē runājām latviski. Arī mūsu bērni, kas gāja svētdienas skolā. Kad no Čikāgas pārbraucām uz Ņujorku, tad gan vairs tik daudz ar latviešiem nesatikāmies. Arī svētdienas skola bija Bruklinā, un vairs nebija iespējams uz to izvadāt bērnus. Tā kaut kas aizgāja. Te bija tikai amerikāņi. Jāsaka, ka Edvīns jau arī nemaz nepazina šejienes latviešu māksliniekus.

Kāpēc jūs izlēmāt pārcelties uz Ņujorku?

Tas ir garš stāsts. Kad iebraucām Amerikā, ilgus gadus dzīvojām Čikāgā. Mēs ar Edvīnu tur arī iepazināmies un apprecējāmies. Viņš tolaik studēja Mākslas institūtā un vienmēr runāja par to, ka vēlas būt Ņujorkā, kur mākslas pasaule bija ļoti aktīva un viss notika. Edvīns bieži šurp brauca arī darba sakarā un bija lietas kursā par visu te notiekošo. Taču mums bija divi bērni, tāpēc tā uzreiz nevarējām braukt. Tā dzima plāns – tad, kad nokļūsim Ņujorkā, es strādāšu, bet Edvīns nodarbosies tikai un vienīgi ar mākslu. Un bērniem bija jābūt pietiekami lieliem, lai viņi paši varētu iet uz skolu un tikt ar sevi galā. Plāns īstenojās. Uz Ņujorku mēs pārbraucām 1971. gadā un esam te līdz pat šodienai. Ievācāmies šajā loftā Grīnstrītā, jo toreiz Soho par lētu naudu bija iespējams noīrēt plašas telpas. Savulaik te bija vieta, kura šuva drēbes, taču darbaspēks Dienvidos bija daudz lētāks, un ražošana pārcēlās uz turieni. Ēkas palika tukšas, un mākslinieki te labprāt iemitinājās. Ne tikai mākslinieki, bet arī dejotāji, mūziķi utt. Es sāku strādāt, Edvīns nodarbojās ar mākslu. Bija ok. Edvīnam sāka notikt izstādes, tad parādījās Alans Stouns, kas pirka mākslu gan savai kolekcijai, gan vienlaikus bija aizrautīgs galerists. Viņš regulāri izstādīja tos autorus, kuru darbus iegādājās. Stounam bija laba acs – viņš zināja, ko dara. Kūningu viņš bija iepircis jau pašos pirmsākumos. Tā vairākus gadus pēc kārtas kādas trīs, četras vai piecas Edvīna gleznas nonāca viņa īpašumā. Cik pavisam kopā, es nemaz nezinu. Edvīns neko neiegrāmatoja.

Ar laiku atvērās arī galerijas. Leo Kastelli te vienmēr bija redzams. Tāpat arī Roberts Raušenbergs un Džaspers Džonss – Kastelli viņiem un citiem, kurus reprezentēja, maksāja ikmēneša stipendijas. Tajos laikos viņi bija vienkārši mākslinieki – viņiem vienkārši viss labi izgāja. Taču lēnām arī te viss kļuva dārgāks, mākslinieki vairs nevarēja atļauties te dzīvot – viņus nomainīja bagāti cilvēki.

Kādēļ Edvīnam bija tika svarīgi pārvākties uz Ņujorku?

Edvīns ar mākslu nodarbojās jau no agras jaunības. Viņš to darīja arī nometnes laikos Vācijā (mēs gan nebijām kopā), kur mācījās zīmēšanu pie latviešu māksliniekiem. Vēlāk sekoja Mākslas institūts Čikāgā, kur studentiem, saprotot, ka no "tīras mākslas" dzīvot nevar, tika mācītas praktiskas lietas, kas noderētu darbam, piemēram, reklāmas jomā utt. Pēc tam Edvīns strādāja par māksliniecisko direktoru [žurnālā] "Playboy". Bet viņš vienmēr gribēja būt pilna laika mākslinieks. Par to nebija nekādu šaubu. Un tā tas arī notika.

Čikāga arī ir liela pilsēta. Tur bija, ir un būs daudz labu mākslinieku. Bet 50.–60. gados tie, kuri baudīja un saprata mākslu – amerikāņu kolekcionāri –, brauca iepirkties uz Ņujorku. Čikāgā bija grūti mēģināt izdzīvot tikai ar mākslu. Ņujorkā tomēr viss bija pavisam citādi – daudz galeriju, daudz mākslinieku, te saplūda cilvēki no visas pasaules. Te izdevība bija interesantāka un arī pieejamāka. Ņujorkā vienmēr tiek atzīta un piekopta visa veida māksla. Nav tā, ka dominē tikai un vienīgi "pēdējais kliedziens". Te katrs mākslinieks varēja atrast savu vidi un savu galeriju. Kad mēs ieradāmies Ņujorkā, abstraktā ekspresionisma laiks jau it kā bija pagājis. Kūnings un Klains triumfēja 40.–50. gados. Kūnings gan vēl bija dzīvs (mēs ar viņu satikāmies), bet jau vecs. Viņa karjera bija noslēgusies. Dominēja minimālisms, kas Edvīnu varbūt tik daudz neinteresēja. Tomēr te bija gana daudz otrās paaudzes abstrakto ekspresionistu, ar kuriem viņš tikās. Dzīve bija ļoti interesanta. Te mākslinieki turējās kopā – tu atradi savu vidi, tev bija kolēģi, draugi…

Tā tas ir joprojām, lai arī pašā Ņujorkas pilsētā viss ir palicis tik dārgs, ka mākslinieki ir pārvākušies uz ārpilsētu.

Kas bija viņa domubiedri?

Iemīļota mākslinieku pulcēšanas vieta bija "Max's Kansas City", kur viņi vakaros gāja iedzert un aprunāties. Tur Edvīns mēdz satikties ar Džonu Čemberlenu un Klāsu Oldenburugu, kas arī bija studējis Čikāgas Mākslas institūtā. Ričards Serra tur katru vakaru sēdēja. Džulians Šnābels, kas gan bija jaunāks par Edvīnu, bija Ņujorkā atgriezies no Teksasas. Viņš tolaik strādāja restorānos, kur mēdza pulcēties mākslinieki. Dažiem no īpašniekiem ļoti patika mākslinieku klātbūtne. Viņi mēdza uzsaukt pusdienas vai vakariņas – pretī paņemot kādu mazu zīmējumu, piešķīra vairākas brīvas maltītes. Džulians mēdza to procesu menedžēt – vienojās ar restorāniem, sarunāja ar draugiem. Ar laiku Džulians kļuva ļoti populārs – saplēsto šķīvju bildes piesaistīja lielu uzmanību un atvēra daudziem acis.

Mākslinieki mēdza nākt arī uz šejieni. Sēdēja cauriem vakariem pie mums, runājoties par izstādēm, par to, ko katrs dara. Diskusijas par mākslu bija neatņemama dzīves daļa. Tajos laikos visas izstādes vienmēr tika aprakstītas arī no kritiķu puses. Ja Hiltons Krāmers kaut ko labu uzrakstīja, tad tas bija panākums. Tagad kritiķi vairāk cenšas izskaidrot mākslu nekā kritizēt. Toreiz viņi skaidri un gaiši teica, vai ir labi, vai ir slikti. Kritiķu atzinība bija ļoti svarīga.

Kas, jūsuprāt, ir Edvīna mākslas būtiskākais raksturlielums?

Mākslinieki visu mūžu mainās. Viņiem ir dažādi periodi. Edvīns spēja zīmēt reālistiski, bet tas viņu neinteresēja. Viņu saistīja abstraktais gājiens. Gleznoja pa naktīm. Kad no rīta cēlos, tad pirms iešanas uz darbu vēl bija jāaprunājas par to, ko viņš pa nakti sadarījis. Viņš gribēja parunāt; gribēja zināt, kas man patīk, kas nepatīk. Man jau parasti viss patika, taču godīgi atzinos, ja kaut kas – tā ne visai. Viņš uzmanīgi klausījās. Bieži gadījās, ka viņš nezināja, vai tā bilde ir pabeigta, vai ne. Visu nakti bija strādājis, tad no rīta vēl skatījās… Dažkārt mēdza teikt, ka tur, tai stūrī, kaut kas vēl nav kārtībā – man to bija ļoti grūti saprast. Kaut kādu krāsu pēc tam vēl ielika un tad kļuva apmierināts. Es par mākslu tādā veidā nespēju spriest un izdomāt, ka kāds mazs labojums to lietu var mainīt. Bet vispār jau viegli viņam nebija, un tas saprotami – ja strādā pie tik lielas gleznas ar slotām, viss tur notiek spontāni. Tas nav īsti plānojams process, jo krāsas plūst un pašas rada kaut ko tādu, ko varbūt nemaz negaidi. Zūd kontrole – tāda, kādu biji iztēlojies no paša sākuma. Tur daudz kas attīstās, un varbūt arī bija mirkļi, kad nevar nemaz saprast – ir gatavs vai nav. Bet kad viņš beidzot izdomāja, ka ir pabeigts, tad gan bija ļoti apmierināts.

Edvīns taisīja arī monotipijas. Centās apgūt visu, kas saistīts ar grafiku – te bija viena drukas darbnīca, kur Edvīns kopā ar draugiem gāja mācīties, kā taisīt iespiedgrafikas. Pat nopirka spiedi, kas tika aizvesta uz Puertoriko, kur mums ir māja. Tur viņš taisīja monotipijas, mālēja tām pāri – tā bija vēl viena viņa kaislība. Pēdējos dzīves gados viņš strādāja pie "Romiešu monētām" – monotipiju sērijas, kur izmantoja romiešu monētu fotogrāfijas.

Vai atceraties to mirkli, kad Edvīns sāka gleznot ar slotu?

Jā, tas bija Ņujorkā. Kad vēl Čikāgā meklējām māju, tad galvenais noteikums bija, ka tai jābūt pietiekami lielai, lai varētu iekārtot darbnīcu. Tai laikā viņam bija hard-edge periods. Kad ieradāmies Ņujorkā, tad viņš sāka izmantot slotas. Te bija lielākas telpas un labāka darbnīca.

Jums ir kāds konkrēts Edvīna darbs, kas ir vistuvākais?

Tā melni sarkani dzeltenā bilde ("Bez nosaukuma", 80. gadi – red.) man savulaik ļoti patika, un tā ir mana. Edvīns man to uzdāvināja. Tagad jau man pieder visas, bet tolaik bija citādāk. Uz to bildi es varu ilgi skatīties, tur ir tik daudz redzams. Man māksla ļoti patīk, tā ir tik ļoti dažāda. Ar Edvīnu ļoti daudz strīdējāmies par mākslu. Neesmu māksliniece, bet esmu daudz mākslas redzējusi. Savulaik katru sestdienu devos kaut ko skatīties. Bija interesanti. Patiesībā es redzēju vairāk nekā Edvīns. Kad sestdienās pārnācu mājās, viņš gribēja zināt, ko es domāju. Un dažreiz mums bija riktīgi strīdi – par māksliniekiem, kas viņam nepatika, bet man patika. Es mēģināju skaidrot, kas man patika. Viņš teica, ka tā nav tik laba māksla… Te bija daudz mākslinieku, kas dabūja ātru slavu un pēc tam pazuda. Nevar jaut teikt, vai viņi bija labi, vai slikti.

Kad skatāties uz viņa gleznām, joprojām jūtat viņa enerģiju?

Jā. Edvīnam bija daudz enerģijas. Viņš bija ļoti… uzlādēts. Spēja darīt un runāt. Un nebija vienkāršs. Edvīns bija extreme – vai nu ļoti stingrs, vai liberāls. Viņam neeksistēja vidusceļš. Viņa darbnīcā bija tāds haoss, ka tur vispār nevarēja ieiet iekšā – tur bija krāmi un viss kaut kas. Bet, piemēram, galdam bija jābūt ļoti skaistam un perfekti tīram.

Es vienmēr biju vairāk pa vidu, krasi nenovirzoties uz to vai citu vai pusi. Bet Edvīnam bija grūti. Māksliniekam ir grūti. Daudzus esmu pazinusi. Man ir laba draudzene dzejniece, kas dzīvo Kalifornijā. Viņa mūžīgi sūdzas, ka viņai grūti to dzeju radīt. Es viņai saku – nu tad neraksti! Bet viņa grib rakstīt un mūžīgi mokās. "Autora bloks" – gribi rakstīt un nevari uzrakstīt. Tāpat arī māksliniekiem ir "sausie" posmi – dry periods, kad viņi nevar izdomāt, ko viņi grib. Viņi saka, ka tajās dienās, kad nav nekādu radošo darbu, viņi jūtas tik laimīgi! Es esmu laimīga, ka man nekā tāda nav.

Jūsu darba dzīve nebija saistīta ar mākslu?

Es universitātē Čikāgā studēju biznesu. 50. gados Amerikā sievietes parasti bija vai nu skolotājas, vai žēlsirdīgās māsas. Es skaidri zināju, ka šīs nav manas nodarbošanās. Varbūt nezināju, kas es gribu būt, bet par šo gan man bija skaidrs.

Jums patika dzīvot kopā ar mākslinieku?

Bija ok. Man bija darbs. Man bija tā laime, ka es strādāju pie Pasaules Tirdzniecības centra – varēju tur nokļūt divdesmit minūšu laikā. Iegāju dušā pusdeviņos un jau deviņos biju darbā. Tas bija vienreizēji! Pusdienas laikā bieži atnācu mājās – Edvīnam patika gatavot, viņš taisīja brīnišķīgas pusdienas. Man trauki nebija jāmazgā, gāju atpakaļ uz darbu.

Edvīnam bija "sausie periodi"?

Nē, viņam nekad nebija (smejas). Viņš vienmēr piekopa mākslu. Viņam bija daudz enerģijas.