Kā "Delfi" informē Fotogrāfijas muzeja pārstāvji, izstādē "Pazušana" tiek aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar pārkāpumiem un vardarbību, pazemošanu un kaunu, sevis apšaubīšanu, identitāti un tās zaudēšanu – pazušanu no citiem, kā arī no sevis. Mēs mantojam un pārņemam uzvedības modeļus, balss toņus, žestus, lai padarītu citus nepārliecinātus pašiem par sevi, mēs iemācāmies sevi apspiest. Mēs interpretējam un atjaunojam atmiņas un situācijas. To, kas mēs esam un kā jūtamies, ietekmē un nosaka arī citi faktori, ne tikai mēs paši, – mūsu pagātne, mūsu vecāki, mūsu partneri – katrs, kas kļūst mums tuvs un svarīgs. Dažreiz mēs pazūdam, citreiz mēs apzināti slēpjamies, meklējot patvērumu, līdz mēs jūtamies droši, lai paši no jauna definētu robežas un atgrieztu savu telpu.
Jau vairākus gadus Mias Dambergas (1958) fotogrāfijās uzmanība lielākoties tiek pievērsta atmiņas sarežģītībai. Viņas nesenā fotogrāfiju sērija "Ilgu asmens" ir par sāpīgām personiskajām atmiņām, kas veidojušas viņas pieaugušo dzīvi. Atmiņas var just kā brūci, kas nekad nebeidz niezēt, bet tās ir atmiņas, kuras uzstājīgi paturam. Dambergas darbiem piemīt virkne emociju – bailes, atsvešināšanās un īpaši – kauna sajūta.