Latvijas mākslas autsaiders Nr. 1. Visvaldis Ziediņš – no nekurienes līdz izstādei ASV

Visvaldis Ziediņš (1942–2007) visu dzīvi pavadīja Liepājā. Mācījies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā, vēlāk strādāja dažādus maizes darbus dekoratīvās noformēšanas jomā, arī kā scenogrāfs Valsts Liepājas teātrī un Liepājas Tautas teātrī. Tā viņš arī būtu palicis pierakstīts aiz komata starp neskaitāmiem pusanonīmiem dekoratoriem, ja nekad nebūtu nomiris.

Starp Latvijas mākslas vēstures personāžiem Visvalža Ziediņa vārds negaidīti parādījās 2012. gadā. Kuratore Ieva Kalniņa Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" ar grandiozu izstādi plašai publikai prezentēja jaunu mākslinieku nonkonformistu. Neskatoties uz to, ka izstāde bija pārblīvēta ar darbiem, tik un tā no 3000 priekšmetiem, kas veido mākslinieka radošo mantojumu, tika izlikta salīdzinoši neliela daļa. Vēlāk sekoja Ziediņa grafikas darbu izstāde Cēsīs, 2015. gadā viņa darbu personālizstāde tika iekļauta Igaunijas mākslas muzeja "Kumu" izstāžu programmā, un Latvijas ES prezidentūras ietvaros Visvalža Ziediņa darbu izstāde tika eksponēta arī Amerikas Universitātes muzeja Katcena mākslas centrā, Vašingtonā, ASV.

Kāpēc šim māksliniekam notika tik satriecoša pēcnāves karjeras akcelerācija – burtiski no nekurienes līdz izstādei ASV? Atbilde acīmredzami meklējama Visvalža Ziediņa daiļrades raksturā un viņa dzīves stāstā. Jau pusaudža gados Ziediņš bija sapratis, ka viņa māksla nav domāta konservatīvai un ierobežotai publikai, kas vēlas preparēt mākslu, visu saprast un nosaukt savos vārdos, nejūtot, ka vienlaicīgi ar to mākslas darba būtība tiek iznīcināta. Tāpēc 1961. gadā savā dienasgrāmatā Ziediņš ieraksta frāzi, kas kļūst par radikālu principu visas dzīves garumā: "Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu." Tā, ilgus gadus iekonservēti un paslēpti darbnīcas sienās, Ziediņa mākslas meklējumi bija zināmi tikai atsevišķiem pietuvinātiem cilvēkiem un dažiem mākslas entuziastiem. Noslēpumainības aura, protams, vienmēr noder mākslas popularizēšanai, bet ar to nepietiktu, ja Ziediņa māksla patiešām nebūtu unikāla parādība Latvijas 60.–70. gadu kontekstā.

To, ko veidoja Ziediņš, nevar pat nosaukt par mākslu, drīzāk – par realitātes subjektīvās izpētes vizuālām piezīmēm. Par mēģinājumu ietvert idejas materiālā, iemest savas atklāsmes graudus reālajā pasaulē, lai nākamās paaudzes turpinātu viņa iesākto ar lielāku vērienīgumu. Viņam nebija šaubu, ka padomju ideoloģijas groteskā cīņa pret modernismu, abstrakcionismu un t.s. formālismu pazudīs kā mirāža, ļaujot atkal iespīdēt patiesai mākslas gaismai. Kādai tai jābūt, viņš divdesmit gadu vecumā formulēja ar sev raksturīgu aforistisku precizitāti: "Ko bez kā – padomju māksla, kā bez ko – Rietumu māksla. Manai mākslai – ko un kā vienlaicīgi." Proti, viņa māksla apvienos ko (saturu) un kā (formu), izbeidzot šo mūžīgo duālistisko cīņu starp garu un matēriju.

Pētot realitāti kā ķīmisku, mehānisku un bioloģisku patiesību savijumu, Ziediņš radīja mākslu, nedomājot par žanru vai tehniku robežām. Tad, kad svarīgi izteikt ideju, visa taustāmā realitāte pārvēršas par izejvielu, ļaujot izmantot visu savu neizsmeļamo arsenālu mākslas radīšanai. Lai būtu vieglāk klasificēt Ziediņa darbus, var teikt, ka viņš radīja savas parafrāzes par popārtu, opārtu, abstrakcionismu u. c. Rietumu mākslas virzieniem, bieži veidojot mākslas objektus kā "salikteņus" no atrastiem vai speciāli apstrādātiem priekšmetiem. Katram skatītājam tā ir viena no aizraujošākajām spēlēm – skatoties Ziediņa darbus, meklēt paralēles ar Rietumu mākslu un mēģināt uzminēt, par kādām tendencēm viņš zināja, bet līdz kādiem rezultātiem nonācis neatkarīgi no slavenajiem ārzemju kolēģiem. Jāsecina, ka tieši līdz visinteresantākajiem mākslas eksperimentiem Ziediņš nonācis pats, sekojot pa apvedceļiem savai intuīcijai un neierobežotajai zinātkārei.

Meklēt līdzības ar 20. gs. slaveno mākslinieku idejām un praksēm, protams, ir ļoti kārdinoši. Gribas teikt, ka, redziet, mums ir savs nonkonformists, kurš nepakļāvās padomju ideoloģiskajam spiedienam un atšķirībā no pārējiem latviešu māksliniekiem, kas meklēja kompromisu starp sociālistiskā reālisma dogmu un savu radošo brīvību, atmeta pat domu par kompromisu, pārvēršot savu mākslinieka celli par unikālu brīva gara kapsulu. Tā tas bija un nebija. Diemžēl mēģinājums pieskaitīt kādu nonkonformistiem uzreiz novērš uzmanību no paša mākslinieka un ieliek viņu vēsturiski politiskajā kontekstā, kas vērtē viņa daiļradi no ideoloģiskajām pozīcijām. Neskatoties uz polāri atšķirīgajām nostādnēm, konformisti un nonkonformisti būtībā ir ļoti līdzīgi, jo meklē savu identitāti caur piederību grupām, kuras ir par vai pret. Ziediņš bija ārpus grupām. Viņš bija autsaiders, kas visu dzīvi sacerēja savu pasauli, savu realitāti un nevienam to nerādīja.

Bieži par autsaideru mākslu sauc garīgi slimu cilvēku mākslu, uzsverot, ka šie cilvēki savus darbus veido izolēti no mākslas vides un atrauti no publikas vērtējuma. Vai tā ir sociāla izolācija, migrācija savā iekšējā pasaulē vai apzināts konceptuāls lēmums – lielu atšķirību nav. Svarīgi, ka, vairāk vai mazāk norobežoti no mūsu "kopējās realitātes", autsaideri savās cellēs veido un uztur savu paralēlo realitāti.

Tādi ir arī Ziediņa objekti, skulptūras, asamblāžas un instalācijas, kas atrodas simbola un realitātes krustpunktā un cenšas ieraudzīt no jauna pasaules formu daudzveidību un laika ritējumu. Kā minēju pašā sākumā, to izbaudīt varēs tikai tie, kas līdz šim vēl nekad nav dzirdējuši Visvalža Ziediņa vārdu. Pārējiem atliek tikai gaidīt, kad Ziediņu beigs piedāvāt pasaulei kā mūsu nonkonformistu, bet atgriezīs Liepājai, jo daudzi Ziediņa objekti ir absolūti gatavi, lai izietu ārā no galerijas un palielinātā mērogā ieņemtu vietu pilsētas telpā, atgādinot visiem par izcilu personību, netriviālu domātāju un daudzpusīgu mākslinieku.