'Māksla ir kā mamma – to nevar izvēlēties!' Intervija ar jauno mākslinieci Anci Vilnīti

Kāda ir jaunā māksliniece Ance Vilnīte? Ļoti atvērta, godīga un patiesi sirsnīga kā komunikācijā, tā arī savos mākslas darbos, taču arī ļoti prasīga pret sevi un saviem darbiem. Saruna par jaunās mākslinieces sapņiem, mīlestību pret tēlniecību un mākslas nozīmi medijos un sabiedrībā.

Plašu uzmanību guvušajā mākslas darbā izstāžu zālē "Arsenāls" piesaki sevi kā "Slaveno tēlnieci Anci Vilnīti". Kādēļ esi izvēlējusies tieši šo mākslas virzienu? Būt par tēlnieku – tas ir īpaši smags darbs, kaut vai tīri fiziski.

Nesen, runājot par tēlniecībai raksturīgo darbu ar formu un pieskārieniem, to skaidroju šādi: "Glezniecība un pārējie mākslas virzieni ir kā bučošanās, taču tēlniecība – mīlēšanās!" Esmu ļoti taktila, un šķiet, ka skulptūru radīšanas procesā visvairāk piesaista tieši fiziskais kontakts ar darbu, cīņa, pieskāriens, sajust, kā māls mainās manās rokās vai ģipsis kļūst silts. Ja procesā aizraujas ar kaislīgu radīšanu un nepārdomā, ka darbs būs arī jāpārvieto, tēlniecība gan var būt ļoti smaga ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Es, piemēram, nezinu, kā savu meiteni (skulptūru – aut.) izvest no "Arsenāla" vienā gabalā, haha! Jau kopš Rozentāla skolas laikiem esmu pieradusi, ka skulptūras krīt, plīst un nav, kur uzglabāt. Tas ir skaists, dzīvi mācošs process! Jā, patiesi, kā dzīve – kaut ko centies veidot, ai, nesanāk, smagi, stumies kā tāds Sīzifs, krīti – celies no jauna!

Mākslas akadēmijā esi tikai bakalaura programmas otrā kursa studente un tomēr pēc savas "bučošanās performances" esi guvusi ļoti lielu sabiedrības un mediju uzmanību. Kā pret to attiecies?

Tā nav "bučošanās" performance, bet notikumu kopums, kas izriet no mana mākslas darba par izmisīgu vēlmi kļūt slavenam un apsēstību ar sevi, kam noslēgums plānots 17. novembrī pulksten 15.30 izstāžu zālē "Arsenāls".