Izstāde tiek pieteikta kā dialogs starp muzeja ekspozīcijas artefaktiem un mākslinieces Frančeskas Kirkes radīto. Tā ir par bijību attiecībā uz muzejisko garu kā nemainīgu, konstantu un mūžīgu vienumu.
Frančeska Kirke par izstādes ideju saka: "Mani vienmēr interesējuši mākslas darbi pirms restaurācijas, bojātas virsmas, uzslāņojumi, viss, kas saistāms ar "laika" jēdzienu. Nesenie notikumi ar zudušiem Palmīras tempļiem, Parīzes Dievmātes katedrāles degšana tikai apstiprina manas izjūtas – nekas nav mūžīgs. Šī zūdamības sajūta ir atslēgvārds visai ekspozīcijai, kur ar izstādes "karti" mēs izstaigājam muzeja stāvus: pie holandiešiem, Ķīnas porcelāna, Japānas un Indonēzijas kolekcijām, arī pie mūžīgi jaunajām nimfām, un viss muzejs kļūst par neuzkrītoša inscenējuma radīšanas vietu.