Izstādē eksponēti gleznotājas Aijas Zariņas 11 jauni liela formāta audekli, kas stāsta par pasaules radīšanu.
Izstādes koncepcijas simbolikai īpaši svarīgs ir tās norises laiks – saulgrieži gada nogalē, kad Saule attiecībā pret Zemi nostājas pozīcijā, lai atkal tūlīt sāktu pieaugt gaisma. Gaisma kā simbols Aijai Zariņai saistās ar cilvēka gara pilnveidošanu. Māksliniece projekta ideju ir veltījusi "saules nepārtrauktajiem ritmiem, mūsu kustībai un transformācijai, augšanai un attīstībai". Viņa uzskata, ka "mēs visi esam saistīti ar gaismu, esam sava veida "gaismas būtnes", kurām ir ļoti sarežģīta iekšējā struktūra, jo atrodamies biosfērā, kurā jāsadzīvo dažādiem radījumiem, jāievēro kosmiskie noteikumi".
Tehnoloģiju laikmetā, kas attīstās neticami ātri, mainās cilvēku savstarpējā mijiedarbība, sabiedrības funkcionēšanas nosacījumi kļuvuši sarežģīti, cilvēces ietekme uz dabu arvien lielāka, un kompleksajā pasaules struktūrā atbildību par biosfēru izšķiroši ietekmē cilvēka gara izaugsme. Tādēļ izstādes moto ir Eduarda Veidenbauma dzejas rinda "Mosties, mosties reiz, svabadais gars", ko māksliniece jau izmantoja 2002. gadā konceptuālā teksta gleznojumā un tagad atkal atgriežas pie gara aktivitātes modināšanas idejas un aicinājuma uz pilsonisko vērtību pārmaiņu nepieciešamību šodien.
Izstādes tēlu sistēmu veido lielformāta figūras – simboliski, arhetipiski tēli, mītiskas būtnes, kādas darbojas mitoloģijā un folklorā, lielajos Ziemeļeiropas tautu eposos. Milžu tēli ir tipiski Aijas Zariņas daiļrades raksturlielumi, kas pauž liela gara ideju. Jāatgādina trīsdesmit gadu garumā tapušie landart darbi "Lielā galva, kas gulēja jūras malā" (1990) Malmē, Zviedrijā, "Dievmātes galva" (1996) Pedvālē, gleznojumi "Zelta galva" personālizstādē "Antiņš" (2014) Rīgā, Aspazijai veltītajā ciklā "Saules meita" (2016) Dubultu stacijas izstāžu zālē, RA tēls personālizstādē "RA i nis" (1916) Rīgā. Aijas Zariņas jaunākās izstādes mitoloģisko tēlu sistēma veic simbolisku pasaules un dzīvības radīšanas rituālu ar gaismas un saules palīdzību.
Aija Zariņa (1954) pieder leģendārajai tā saukto "robežpārkāpēju" paaudzei. 20. gadsimta 80. un 90. gados viņa kopā ar citiem māksliniekiem veidoja Latvijas laikmetīgās mākslas avangardu, lauza padomju mākslas kanonus, radīja mietpilsoniskajai gaumei pāri stāvošus darbus.
Autores daiļrade aptver mediju daudzveidību un dažādus stilistiskus periodus. 80. gadu vidū aizsāktajā vērienīgajā ciklā "Eiropas nolaupīšana" viņas glezniecība izpaudās ar neoekspresionistisku dramatismu, kurā, izmantojot mitoloģiskas līdzības, tika risināti feministiski jautājumi. Deviņdesmitajos, paralēli glezniecībai, Zariņa visvairāk veidoja instalācijas, arī vides un landart objektus, performances, scenogrāfiju teātra izrādēm, zīmējumus, grafikas darbus un grāmatu grafiku. 21. gadsimta sākumā Aija Zariņa pievērsās mākslas un politikas attiecībām, izaicināja politiķus uz skandalozām diskusijām, kritizēja patērnieciskumu. Pēdējo gadu glezniecībā māksliniece pauž cilvēces garīgas transformācijas nepieciešamību, meklē un piedāvā alternatīvu stratēģiju dominējošajai materiālistiskajai kultūrai un ideoloģijai.
Izstādes kuratore – Ieva Kalnača. Izstāde aplūkojama no 7. decembra līdz 2020. gada 2. februārim
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
