No 13. decembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" ir skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde "Nenorunātas tikšanās". Apvienojot vēsturisku izpēti un mūsdienu mākslinieku darbus, tiek pētītas attiecības starp zinātnisko fantastiku, mākslu un sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Izstādes norises laikā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar "Delfi" piedāvā sarunas ar vairākiem izstādes dalībniekiem, sniedzot iespēju uzzināt gan par izstādē aplūkojamajiem darbiem, gan iepazīt tuvāk pašus māksliniekus un viņu pārdomas par zinātniskās fantastikas klātesamību mūsdienu kultūrā un politikā.
Neša Glinna ir Ņujorkā rezidējoša amerikāņu māksliniece, kuras poētiskās, vizuāli košās un seksīgās video perfomances "Tu mani izmantoji (Mīļotā Zeme)" ekrānuzņēmums ir kļuvis par izstādes "Nenorunātās tikšanās" reklāmas seju. Savu radošo darbību māksliniece raksturo kā transdisciplināru, kurā viens otru caurvij video, foto, glezniecība un performance. Jēdzienu "transdisciplinārs" Neša izmanto, lai atsauktos ne tikai uz savu plašo darbības profilu, bet arī uz sevi pašu kā transpersonu. Lai gan mākslinieces līdzšinējais dzīves gājums nav bijis viegls, nemitīgi saskaroties ar homofobiju un sabiedrības neizpratni par viņas identitāti un dzimumu, mūsu attālinātajā "Skype" sarunā Neša šķiet apburoši šarmanta, dzīvespriecīga un koķeta. Neša skaidro, ka mākslā viņai ir iespēja gan reprezentēt sevi un savu identitāti, tādā veidā pievēršot plašākas sabiedrības uzmanību ķermeņa identitātei un politikai, gan izpaust savu attieksmi un satraukumu par ekoloģisko krīzi, kas, līdzīgi kā dzimuma identitāte, vēl joprojām ir minoritātes statusā, lai neteiktu, ka tiek uzskatīta par fikciju.
Jūs esat uzaicināta piedalīties izstādē, kas ir veltīta zinātniskajai fantastikai. Žanra lielais uzplaukuma laiks, nenoliedzami, bija pagājušā gadsimta vidus, kad norisinājās Krievijas/ASV kosmosa iekarošanas sacensības. Tagad bieži šis žanrs tiek izmantots, lai runātu par cilvēku izraisīto klimata krīzi vai cita rakstura katastrofām. Kā jūs pati definētu, kas ir zinātniskā fantastika un kā tā parādās jūsu radošajā praksē?
Es nekad neesmu saskatījusi patiesu atšķirību starp fikciju un realitāti. Es nedomāju, ka kaut kas īsti pastāv ārpus fikcijas. Man zinātniskā fantastika ir reālisms, un es sevi lielā mērā identificēju kā reālisti. Tajā pašā laikā man patīk, ka zinātniskā fantastika vienmēr spēj atspoguļot pasauli veidos, kas šķietami nav reālistiski. Katra noteikta perspektīva ir pasaule pati par sevi. Es nekad neesmu spējusi uztvert pasauli kā kaut ko vienu, vēl jo mazāk šobrīd, kad esam nonākuši ekoloģiskajā un politiskajā krīzē. Man patība ir fikcija, un šī doma ir ļoti atbrīvojoša. Ķermenis ir fikcija, kas nozīmē, ka mēs to varam paši noteikt, rediģēt, manipulēt, pielikt tam kaut ko vai noņemt.
Pieļauju, ka daudzi cilvēki pašreizēja situācijā ir apjukuši, jo ir pieraduši pie vienas, skaidri noteiktas patiesības.
Jā, viltus ziņu laikā vairs neeksistē viena patiesība, bet, ja tā padomā, tas pat ir atbrīvojoši, jo nozīmē, ka mums ir dota iespēja pašnoteikties.
Izstādē ir iespējams skatīt jūsu vizuāli košo un tekstuāli poētisko video performanci "Lover Earth", kurā jūs izmantojot sevi, iejūtoties Zemes vai dabas alegoriskajā tēlā. Ja es pareizi saprotu, projekts savulaik tapa kā daļa no jūsu organizētās fosilā kurināmā atsavināšanas kampaņas. Vai jūs varat nedaudz pastāstīt par šī ilggadējā mākslas projekta tapšanas vēsturi?
Jā, protams, sākšu no paša sākuma. "Lover Earth" radās no kampaņas, kuru organizēju, vēl būdama studente, kas kļuva par PSA (sabiedrisko pakalpojumu paziņojuma) video varoni, kuras uzsaukums bija kaut kas līdzīgs "Nāciet uz šo sapulci!". Es no visas sirds ticu izklaides aspektam savā darbībā. Es meklēju veidus, kā iesaistīt publiku, reizē cenšoties tikt galā ar pašas vēlmi iesaistīties vides aktīvismā, kurā bieži tiek žonglēts starp jēdzieniem "dabisks" un "pretdabisks". Tas bija kaut kas, ko man bija interesanti testēt, un "Lover Earth" kļuva par mediju, ar kura starpniecību man bija iespēja runāt par vides politiku, neizmantojot dabu kā reprezentācijas instrumentu.
Kad tieši jūs šo projektu aizsākāt?
Aptuveni 2013/2014. gadā. Tas man bija pēdējais koledžas gads. Protams, pirmo mēģinājumu rezultāti bija briesmīgi. Projekta sākums bija grūts līdz brīdim, kad beidzot tas sāka dzīvot savu dzīvi. Es sāku spēlēties ar digitālajām manipulācijām, kā arī radīju ainavas, izmantojot sava ķermeņa fotogrāfijas. Video arvien vairāk sāka dominēt eksperimenti ar digitālā medija iespējām, ļaujot radīt nereālas ainavas, kurās to alegoriskais tēls it kā sēž pats uz sevis. Zemes alegorija tiek izspēlēta ar dzīvas sievietes ķermeni, asinīm un elpu. Kā transpersona es to redzu un spēju iztēloties, manu ķermeni kā ainavu.
Jūsu darbi man lika domāt par mākslas projektu un kustību "Ekoseksuāļi". Vai jūs zināt viņu darbus un pieeju?
Jā, protams, Annija Sprinkla ir ļoti iedvesmojoša un ietekmīga personība.
Ekoseksuāļi cenšas mainīt sabiedrības attieksmi pret dabu, piedāvājot vienas alegorijas vietā citu. Mātes tēla vietā tiek prezentēta mīļākās projekcija, jo, kamēr māte simbolizē bezkompromisa mīlestību, mīļākais/-ā ir kāds, kuru ir nepieciešams iekārot un kuram izpatikt.
Mana atsauce par Zemi kā mīļāko noteikti nāk no Annijas Sprinklas un ekoseksuāļu projekta. Vienā no maniem pēdējiem video "You Used Me" ir norāde uz iespējamo romānu starp Zemi un cilvēku. Es šo iespēju atstāju kā varbūtību bez skaidras atbildes. Video ir vieta, kur Zemes tēls saka: "Es gribu tevi, bet man tevi nevajag." Es vienmēr cenšos savos darbos atstāt iespēju versijai, ka romāns starp Zemi un cilvēku, kuru tā uzrunā, var būt auglīgs.
Atgriežoties pie jūsu sākotnējās piezīmes par video dzirdamajiem poētiskajiem tekstiem, video scenāriji patiesībā ir izvilkumi no manas dienasgrāmatas. Man patīk strādāt ar paštēlu, jo sevis eksponēšana man ļauj būt ievainojamai.
Kādā intervijā jūs ļoti skaisti raksturojat: "Ja ķermenis ir dzeja, tas var kļūt par visu, ko vien vēlas." Jūs daudz savos darbos izmantojat sevi, vienlaicīgi aktualizējot arī ķermeņa un dzimuma lomas politiku. Ko jums nozīmē ķermenis, un kāpēc ir būtiski to publiski izrādīt?
Ķermenis, ķermenis, ķermenis (smejas). Ķermenis ir patība. Patība ir ķermenis. Man tas ir ļoti svarīgi, tāpēc ka mani projekti runā par kontroli pār savu ķermeni. Ideja par ķermeni kā dzeju ļauj uzdrošināties būt daudz brīvākam, lai radītu to tā, kā katrs no mums vēlas. Ķermenis ir svarīgs, tāpēc ka daudzējādā veidā tas ir teksts. Tas ir nolasāms. Kā transpersonai tas man ļauj būt saredzamai un sadzirdamai.
Šobrīd visā pasaulē jaunieši pulcējas, lai dotos demonstrācijās ar mērķi protestēt pret pašreizējo politiku, kas ved mūs arvien dziļākā ekoloģiskajā krīzē. Tajā pašā laikā daudzi pieaugušie, tajā skaitā pasaules vadošie politiķi, šo zinātnieku pasludināto krīzi dēvē par fikciju. Kā jums šķiet, kur visā šajā situācijā atrodas mākslinieks kā atbildīgs sabiedrības loceklis?
Jā, es par to esmu daudz domājusi. Daudzējādā ziņā mēs dzīvojam ļoti liekulīgā laikā, kurā jebkāda veida darbība patiesībā ir tipiska bezdarbība. Piemēram, materiāli, kas nodrošina mūsu dzīvi, ir ļoti agresīvi. Pat šī saruna "Skype" var notikt, pateicoties smago metālu un elektrības patēriņam.
Protesta plakāts sociālajos medijos vai brauciens kaut kur, lai protestētu, nodara to pašu postu. Tas viss balstās uz fosilo kurināmo. Tas nav kaut kas, uz ko man noteikti būtu atbildes, bet šis jautājums ir kaut kas, ko man ir interesanti adresēt. Mans jaunākais video "You Used Me", kas tika rādīts manā pirmajā personālizstādē pagājušajā pavasarī, tika eksponēts monitorā ar baltu rāmi un vadiem, kas spraucās laukā no ekrāna. Baltie vadi bija butaforija. Īstie bija aizslēpti aiz sienas. Tas viss bija savienots ar kontaktligzdu, no kuras laukā tecēja mākslīgas asinis. Uz grīdas veidojās mākslīga asiņu peļķe. Šis darbs ir mans komentārs. Es vienmēr meklēju veidus, kā šīs materiālās lietas – monitorus, kontaktligzdas vai vadus – ietvert savos darbos. Es nevēlos tās slēpt. Tāpat akcentēt arī pašu video mediju, kas, tāpat kā visa infrastruktūra, kas ar to saistās, būtībā ir agresīva.
Daži radikālāk noskaņoti zinātnieki apgalvo, ka vienīgais krīzes risinājums ir mazāks cilvēku skaits uz šīs planētas.
Mums ir nepieciešamas pamatīgākas pārmaiņas infrastruktūrā. Nav izšķirošas nozīmes, vai tu veikalā paņem vai nepaņem to plastmasas maisiņu, tāpēc ka jebkurā gadījumā tiek saražots noteikts daudzums plastmasas, kas kļūs par atkritumiem. Katru reizi, izmetot atkritumus, tev šķiet, ka tie vienkārši pazūd, un tas ir pamatā ekoloģiskajai krīzei.
Kā jūs raksturotu šī brīža mākslas pasauli? Vai jums liekas, ka tā ir kļuvusi atbildīgāka, vai tomēr turpina dominēt mākslas tirgus?
Mākslas tirgus ir ļoti spēcīgs. Es šobrīd esmu Maiami manu vecāku mājās. Es atbraucu uz "Art Basel" mākslas mesi, kas šeit notiks pavisam drīz ("Art Basel" notika no 3. līdz 6. decembrim – aut.). Skats ir biedējošs. Pilsētā ierodas neskaitāmas jahtas un privātās lidmašīnas. Pilsētā ienāk liela nauda, kas ir nepieciešama, lai mākslas darbus atvestu un izstādītu ekstravagantās izstādēs. Un, ja padomā, – tas atkritumu daudzums, kas tā dēļ tiek saražots!
Tā vien šķiet, ka apgaismības laika vērtības un racionālisms šobrīd ir iemainīts pret maģisko un mitoloģisko domāšanu, kas dominēja viduslaikos. Kā jums šķiet, vai maģiskā domāšana savā ziņā nav pašaizsardzības mehānisms pret apkārt notiekošo?
Tajā visā noteikti ir sava daļa eskeipisma. Savukārt, domājot par ticību mākslas spēkam, ir nepieciešamas noteiktas maģiskās domāšanas prasmes. Kaut kādā ziņā mākslas radīšanu var pielīdzināt buršanās procesam. Tu samet kopā dažādas sastāvdaļas, un sanāk kaut kas, par ko tu nezini, cik tālu tas tevi aizvedīs. Izliekot to publiski, tas, nenoliedzami, radīs pārmaiņas. Es domāju, ka reprezentācijā ir zināma deva maģijas un valoda ir viena no spēcīgākajām sastāvdaļām. Tā ir kā burvestība, ko var pielietot, lai darītu gan labas, gan sliktas lietas. Atgriežoties pie sevis kā fikcijas, mēs visi dzīvojam neiespējamu vai fantastiku dzīvi, tomēr, par spīti tam, mēs to darām.
Tas man liek domāt par jūsu Marsa projektu.
Jā, teraformācija. Tas nozīmē izmantot atmosfēru, kas ir cilvēkam bīstama, un padarīt to apdzīvojamu, lai apmierinātu mūsu vēlmes un vajadzības.
Pat ja tas kādreiz būs reāli iespējams, šobrīd šāda ideja ir daļa no mūsu maģiskās domāšanas.
Jā, tas ir asmens ar diviem galiem, jo lietas, kas tikušas radītas, lai iznīcinātu dzīvību uz Zemes, piemēram, ūdeņraža bumba vai siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, tiktu izmantotas, lai radītu dzīvību uz Marsa.
Daudz šādu fantāziju ir, piemēram, Holivudas filmās.
Es vienmēr meklēju iedvesmu populārajā kultūrā, it īpaši zinātniskajā fantastikā, jo es domāju, ka tā lielā mērā rāda sabiedrības spoguli.
Jūs arī gleznojat intīmus pašportretus un klusās dabas. Kā glezniecība jūsu daiļradē atšķiras no pārējā, ko radāt?
Kad es gleznoju, tā ir pilnīgi cita pieredze. Gleznas man nozīmē iztēloties savu ķermeni kā objektu, kas nav neredzams un ir dārgs. Tajā pašā laikā man patīk domāt par video kā gleznām. Tie lielā mērā runā tajā pašā valodā. Video strādā kā ainavas un ir figuratīvi, bet, gleznojot uz audekla, pieredze tomēr ir citāda. Ar gleznām, esot nemitīgā tuvplānā ar otu, es varu strādāt mēnešiem ilgi. Video kopā ar scenāriju paņem visvairāk laika, līdz pat gadam, bet viss video tiek uzfilmēts vienā nedēļas nogalē. Katram no šiem medijiem ir savi plusi un mīnusi, iespējas un ierobežojumi. Gleznas ir dārgas un vienā eksemplārā, video kopiju ir daudz. Tas ir demokrātiskāks medijs, tāpēc ka ir pieejams ar interneta starpniecību un bieži domāts tieši šādai darbu piekļuvei un patērēšanai. Tie ir īsi, precīzi un garšīgi.
Kas jūs šobrīd visvairāk iedvesmo, un kas rada izmisumu?
Es pati sev noteikti esmu vislielākā mūza, tātad nemitīgs iedvesmas avots (smejas). Es esmu ļoti narcistiska, tāpēc varu pati radīt sev izmisumu gadījumos, kad kaut ko nevaru izdarīt perfekti. Mani iedvesmo arī man apkārt esošie cilvēki – draugi un mīļākie, un tajā pašā laikā viņi var manī radīt arī izmisumu. Es varu gan iedvesmoties, gan krist izmisumā dažādu kustību dēļ. Mani iedvesmo publika un arī rada izmisumu. Mani iedvesmo mākslas vēsture, un nemitīgi rada izmisumu viss tas, kas tajā nav ticis iekļauts. Šādi es varētu turpināt mūžīgi. Mani iedvesmo kāds zieds manu vecāku dārzā, bet reizē rada izmisumu fakts, ka māja nemitīgi grimst jūras līmeņa celšanās dēļ. Tie ir nemitīgi pretmeti.
Vai jūs varat nosaukt kādu iemīļotu zinātniskās fantastikas grāmatu, filmu vai mākslas darbu, kas jums šobrīd šķiet īpaši svarīgs?
Oktāvija Batlere (Octavia Butler) ir karaliene. Visi viņas romāni ir izcili. Man patiesībā liekas, ka ir laiks visus viņas darbus pārlasīt. Es varu atkal un atkal skatīties vienu un to pašu filmu, tāpat kā klausīties vienu un to pašu dziesmu un pārlasīt grāmatu. Noras K. Džemisinas triloģija "Salauztā zeme" (N. K. Jemisin. Broken Earth. 2016, 2017, 2018). Tāpat man patīk arī ne īpaši augstvērtīga zinātniskā fantastika – seriāls "Walking Dead" (tulk. "Staigājošie miroņi"). Seriāls ir briesmīgs, bet man vienalga patīk to skatīties. Kima Stenlija Robinsona "Marsa" triloģija (Kim Stanley Robinson. Mars trilogy. 1992, 1993, 1996). Un arī komiksi, piemēram, "X-cilvēki".
Pie kādiem projektiem pašreiz strādājat?
Šobrīd strādāju pie jauna video, kas būs vēl viens projekta "Mīlniece Zeme" darbs. Video tēma būs vardarbība. Zemes tēls riņķos ap savu asi, atrodoties kaut kur starp pagātni un tagadni. Tāpat es strādāju pie jaunas gleznas. Vispār es gleznoju visu laiku. Arī fotografēju. Es turpinu strādāt pie "Automāta" sērijas, kuras galvenā varone ir kiborgs. Tāpat tuvojas pāris izstāžu projektu Maiami un Ņujorkā.
Jau ziņots, ka izstāde "Nenorunātas tikšanās" "Arsenālā" būs skatāma no 13. decembra līdz 2020. gada 23. februārim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
