Ar Intas Rukas stāstījumu par Latvijas laukos portretētajiem cilvēkiem un viņu interesantajām dzīvēm turpinām video publikāciju ciklu "Viena fotogrāfa stāsts", tas turpinājums Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un advokātu biroja "Ellex Kļaviņš" partnerībā īstenotam sadarbības projektam, kas 2017. gadā uzsākts kā iniciatīva "Vienas gleznas stāsts" un nu ieguvis paplašinājumu.
Viena no ievērojamākajām dokumentālā portreta meistarēm ir Inta Ruka (1958), viņas darbi pazīstami arī Eiropā. Inta Ruka fotografēt sākusi pēc vidusskolas beigšanas 1970. gados, kad māte uzdāvinājusi viņai fotokameru. Fotogrāfiju apguvusi pašmācības ceļā, apmeklējot fotogrāfa Gunāra Birkmaņa vadīto fotostudiju "VEF" (1979–1982) un daudz mācoties no latviešu fotogrāfiem. Par savu nozīmīgāko skolotāju Ruka uzskata fotogrāfu Egonu Spuri, kā arī daudz mācījusies no fotogrāfa Andreja Granta. Darbojusies fotoklubā "Ogre" (1984–1988), pārstāvējusi Latviju Venēcijas biennālē (1999).
Fotogrāfe pazīstama ar savām dokumentāli - antropoloģiskajām portretu fotosērijām, tādām kā "Mani lauku ļaudis" (1983–1998) – Balvu apkārtnes iedzīvotāji, "Cilvēki, kurus satiku" (1999–2004) – rīdzinieku portreti, "Amālijas iela 5a" (2004–2008) – vienas Āgenskalna daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji un jaunāko "Atceroties dzīvi" – karā iesaistīto stāsti. Fotosērijas top lēni un ilgi. Inta atzīst, ka viņai grūti fotografēt nepazīstamus cilvēkus, tāpēc tiek veltīts daudz laika, lai tos iepazītu, uzklausītu viņu stāstus un likteņus. "Man ļoti būtiski ir, ja es varu ar cilvēku parunāt. Tad tu jūti. Cilvēks vienmēr kaut ko pastāsta – par savu dzīvi, par mājām. Ir daudz lietu, kuras tu uzzini, ieraugi tāpēc, ka tu to cilvēku fotografē".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
