Ance Vilnīte - 2
Foto: DELFI
Latvijas Mākslas akadēmijā 15. decembrī plašākai publikai durvis vēra ikgadējais studentu mākslas darbu tirgus, kura rīkošanu šogad uzņēmušies paši topošie mākslinieki, mainot tā nosaukumu no "Jarmarkas" uz "Jaunmarku". Izstāde-tirgus no jauna rosināja diskusiju par mākslas darbu cenām un pozīcijām, kas tās veido. Pārdomas par tēmu – cik maksā mākslas darbs – savā "Facebook" kontā paudusi viena no pamanāmākajām šā brīža topošajām māksliniecēm – Ance Vilnīte. Teksts publicēts ar autores atļauju.

Pirms nedēļas ar pāris kursabiedriem sākām aprēķināt, cik pēc procentu novilkšanas saņemsim par saviem darbiem, un, citējot Oto: "Bļāviens, par šito čakaru tādu naudu? Tad jau labāk vienkārši atstāt kaut kur pie daudzdzīvokļu mājas."

Par laimi, visiem nepienācīgi novērtētajiem darbiem cenas salabojām, un tomēr pirmajos divos "Jaunmarkas" atklāšanas vakaros visai biežs viesu sarunu temats bija par to, ka viss ir pārāk dārgi. Par naudu vai savu darbu cenām runāt nav viegli, taču, kamēr tas netiek darīts, pircējam nav skaidrs, par ko tiek maksāts, tādēļ vēlos šo sarunu iekustināt. Jo tas ir aktuāli ne tikai šobrīd, bet arī ar katru pasūtītāju, kas vēlas, lai mēneša laikā uzveido un atlej materiālā mazu portretiņu par 100 eiro un tā tālāk.

Šogad izvēlēties darbu cenas bija nedaudz grūtāk, jo studenti beidzot saskaras ar to, kā darbu pārdošana notiks galerijās nākotnē, taču pagaidām vēl ļoti saudzīgā veidā – no darba cenas autors saņem nedaudz vairāk par pusi. Tātad, ja darbs maksā 600 eiro, līdz autoram nonāk aptuveni 354 eiro. Tas ne vienmēr nozīmē, ka visi ir uzskrūvējuši anormālas cenas un darbus "Jaunmarkā" pirkt nav izdevīgi, – es varu godīgi pateikt, ka lielākā daļa manu darbu maksā tikpat vai ļoti tuvu tam, kā prasītu arī bez šī procenta. Atgriežoties pie piemēra ar gleznu par 600 eiro – daļa no summas aiziet nodokļos, pasākuma organizēšanas izmaksās un ziedojumā studentu galerijas izveidei, visi trīs, manuprāt, izcili (!) naudas novirzījumi.

Īpašs prieks par to, ka šogad pasākumu organizē studenti un strādāt iespēja ir arī mums pašiem, tātad – arī šajā procentā tiek atbalstīti studenti. Paskaidrojot atlikušās summas nozīmi – māksla nav izklaide! Mākslas darba radīšanas process, kaut arī kaislīgi mīlams, ir arī totālas ciešanas un mokas. Gleznot ir milzu intelektuāla spriedze, es pati gleznoju ļoti lēni un ar daudz "man nekas nesanāk", un, izņemot pāris veiksmes gadījumu, līdz veiksmīgam rezultātam ir daudzas pārkrāsošanas, visa mainīšanas vai sabojāšanas un pāri visam – konstants domāšanas process par darbu, kas arī patērē laiku un enerģiju. Tas uz abstraktiem gleznojumiem attiecas tikpat ļoti kā uz reālistiskām kompozīcijām. Tas ir reāls darbs, kas prasa ziedošanos un daudz laika – laika, kurā students mierīgi varētu arī pelnīt naudu kādā kafejnīcā un dzīvot laimīgi, neuztraucoties par rēķiniem utt. Un man, pēc pieredzes, kafejnīcā strādāt vai auklēt bērnus šķita daudzkārt vieglāk – vienīgi, astoņas stundas dienā taisot kādam kafiju, bieži iztrūkst tās sajūtas, ka radi kaut ko mūžībai. Izklausīsies super augstprātīgi, bet tāda sajūta, ka tērē savu laiku, – un visai pamatoti
patiesībā!

Dārgākā Baskjā glezna šobrīd maksā 110,5 miljonus ASV dolāru, bet kaut kad arī viņš bija totālā nabadzībā, bez naudas krāsām un audekliem, un iedomājieties, cik bagāti tagad ir tie cilvēki, kam pieder kādi viņa agrīnie darbi, kurus tolaik vēl varēja atļauties. Viss, ko vēlos pateikt, – jauni "krutie mākslinieki" turpina rasties un tu nekad nezini, kurš no mums būs nākamā pasaules zvaigzne. Arī tie latviešu mākslinieki, kuru darbi tagad ir nopietnās kolekcijās, kādreiz bija studenti, un pastāv liela iespēja, ka kādreiz viņu darbi bija jums realizējamā cenā.

Man pašai, ja būtu iespēja, gribētos iegādāties pāris manas paaudzes cilvēku darbu, jo redzu potenciālu, ka kādreiz tie maksās piecreiz vairāk. Nesen kāda sieviete jokojoties atsūtīja ziņu: "Skatos, ka mūsu gleznai vērtība aug!" Bet tur ir daļa patiesības! Un, ja šķiet, ka nav, – KATRS nopirktais darbs ir atbalsts, kas palielina iespējas autoram kļūt ievērojamam. Būsim reāli: jo vairāk studentam naudas – jo vairāk un kvalitatīvāk viņš varēs veltīt laiku mākslai, un jo vairāk laika veltīs, jo labāks kļūs, un jo labāks – jo vērtīgāks. Easy! Tātad mēs esam noskaidrojuši, ka mākslas darba iegāde ir izcila investīcija mūžībai – bet joprojām pa dārgu? Sadaliet darba cenu pa mēnešiem. "Jaunmarkai" var krāt naudu visu gadu. Un ticiet man – ja izvēlies darbus ar vērīgu aci, tas reiz var ļoti atmaksāties. Protams, lielās gleznas nav visiem pa kabatai, bet tādēļ nevajadzētu arī lūgt māksliniekiem atdot darbus par pašizmaksu, viņu darba stundas noliekot zemāk par jūsējām. Kaut arī tā dažkārt notiek, un pati esmu tā vairākkārt darījusi, vienkārši sasniedzot "rock bottom" mirkļus, kad vairs nevar izturēt, ka nav naudas materiāliem.

Šis ir mans viedoklis, un es domāju vairāk par darbiem cenu robežās 200–600 eiro, vakar kāda galeriste bija sašutusi par gleznu par diviem tūkstošiem – nu, tajos gadījumos ļoti bieži māksliniekam darbs ir ļoti vērtīgs un tā ir vienīgā cena, par kuru viņš šobrīd būtu gatavs šo darbu atdot. Ne visus darbus autori izmisīgi vēlas pārdot – atdot prom visus savus labākos darbus, neko sakarīgi nenopelnot, arī nav gudri.

Taču patiešām gudri ir darbus pirkt! Ikvienu "Jaunmarkas" apmeklētāju aicinu uzdot jautājumus par darbiem un to autoriem, skenēt QR kodus, kur redzami apraksti, un apdomāt, cik šī ir lieliska iespēja atbalstīt LATVIJAS MĀKSLAS NĀKOTNI!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!