No 13. decembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" ir skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde "Nenorunātās tikšanās". Apvienojot vēsturisko izpēti un mūsdienu mākslinieku darbus, tiek pētītas attiecības starp zinātnisko fantastiku, mākslu un sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Izstādes norises laikā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar "Delfi" piedāvā sarunas ar vairākiem izstādes dalībniekiem, sniedzot iespēju vairāk uzzināt par izstādē aplūkojamajiem darbiem, kā arī iepazīt tuvāk pašus māksliniekus un viņu pārdomas par zinātniskās fantastikas klātesamību mūsdienu kultūrā un politikā.
Vladislavs Šapovalovs ir Milānā rezidējošs krievu izcelsmes mākslinieks, kura intelektuāli un politiski uzlādētie projekti rada savdabīgas laika mašīnas simulācijas. Savulaik mākslinieks bija kreisi noskaņotās mākslinieku grupas "Radek" dalībnieks – tās galvenais izteiksmes veids bija performances. Šapovalovs izmanto arhīvus, artefaktus un dažādu izstāžu vēstures liecības kā savu mākslas darbu galveno avotu un izejmateriālu, kurus montējot noteiktās kombinācijās ir iespējams mainīt skatītāja redzējumu par pagātni, tagadni un nākotni. Izstādē ir skatāmas trīs šādu attēlu kombinācijas – PSRS satelīta uzņemtais melnbaltais Zemes attēls un divas paša mākslinieka veidotas krāsainas fotogrāfijas, kurās redzams Mēness globuss un vecs filmu projektors. Tie ir darbi no mākslinieka ilgtermiņa projekta "Tēlu diplomātija" (2015–patlaban), par kura avotu kalpo Itālijas–Krievijas asociācijā Milānā uzietais bagātīgais foto un filmu arhīvs.
Jūs esat uzaicināts piedalīties izstādē, kas ir veltīta zinātniskajai fantastikai. Žanra lielais uzplaukuma laiks, nenoliedzami, bija pagājušā gadsimta vidus, kad norisinājās Krievijas un ASV kosmosa iekarošanas sacensības. Tagad bieži šis žanrs tiek izmantots, lai runātu par cilvēku izraisīto klimata krīzi vai cita rakstura katastrofām. Kā jūs pats definētu, kas ir zinātniskā fantastika un kā tā parādās jūsu radošajā praksē?
Tas ir ļoti paradoksāls žanrs, jo mums nav nekādu reālistisku iespēju paredzēt jebkāda veida nākotni. Tajā pašā laikā man liekas, ka mēs nemācāmies no pagātnes. Lai nu kā arī būtu, tas ir literatūras žanrs, kura pamatus lielā mērā veido iespēja mācīties no pagātnes un cenšanās paredzēt nākotni. Mani fascinē un interesē šāda veida uzņēmība darīt kaut ko neiespējamu. Man pašam visinteresantākais zinātniskās fantastikas apakšžanrs šķiet ceļošana laikā, jo tas ietver idejas par laiku un vēsturi.
Mani darbi ir dokumentāli, tajos neparādās tieši zinātniskās fantastikas elementi. Drīzāk tie ir klātesoši kā jautājumu sērija par to, kā pagātne manifestējas tagadnē, kā mēs redzam pagātni, kāpēc mēs atskatāmies uz pagātni, kā pagātne pastāv līdzās šodienai un kā tā, iespējams, ietekmēs nākotni. Īsumā: mani interesē vēsturiskuma režīmi, kā mēs būvējam attiecības ar pagātni, tagadni un nākotni. Daudzos manos darbos šī tēma parādās gan formālā līmenī, gan kā dominējošais naratīvs.
Izstādē ir iespējams skatīt sienas izmēra digitālo izdruku "Padomju Visa Zeme" (2017) un divus arhīva pigmenta novilkumus "Politiskie sapņi" (2018), kas ir daļa no jūsu ilgtermiņa projekta "Tēla diplomātija". Ja es pareizi saprotu, projekts tika uzsākts pēc tam, kad jūs Itālijas–Krievijas asociācijā Milānā atklājāt bagātīgu foto un filmu arhīvu. Šis arhīvs, kas reprezentē dzīvi Padomju Savienībā, bija paredzēts kā ideoloģisks materiāls izrādīšanai starptautiskās izstādēs. Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par sērijas tapšanas vēsturi, kā arī par darbiem, kas pašreiz skatāmi Rīgā?
2015. gadā uzsāktais projekts nemitīgi aug. Katru reizi, kad es tieku uzaicināts piedalīties kādā izstādē, kurā man ir iespēja izstādīt kaut ko no "Tēlu diplomātijas", es vienmēr to redzu kā iespēju radīt jaunu darbu vai darbu rekombināciju. Rīgai es izvēlējos divus jau eksistējošus darbus, kas nekad nav izstādīti šādā kombinācijā. Viens no tiem ir milzīgs attēls, kurā ir redzama Zeme skatījumā no kosmosa. Tā ir vēsturiska fotogrāfija, kas šobrīd ir piemirsta. Mēs visi zinām slaveno "Zilās marmora bumbiņas" fotogrāfiju, ko uzņēma amerikāņi. Pirmais mūsu planētas attēls. Bet šim attēlam ir Padomju Savienības radītais dvīnis, kas tika uzņemts agrāk ar satelīta palīdzību. Tas nekad nekļuva tik slavens kā "Zilā marmora bumbiņa", tāpēc ka, pirmkārt, to uzņēma nevis cilvēks, bet satelīts, tas ir melnbalts, un attēlā nav iespējams redzēt pilnīgu planētas sfēru. Tā ir nedaudz apgriezta, jo satelīts nespēj aptvert visu kosmosu. Tāpēc, lai gan radīta daudzus gadus pirms amerikāņu versijas, tā nekad neieguva tik lielu atpazīstamību. Mani interesē šī fotogrāfija kā daļa no Aukstā kara un kosmosa sacīkstēm. Sacensība nebija tikai par to, kurš pirmais fiziski nokļūs kosmosā, bet arī par iespēju reprezentēt kosmosu. Persona, kas kontrolē reprezentāciju, kontrolē visu. Tas nozīmē parādīt visai pasaulei vēsturisko patiesību. Tas šo attēlu padara politiski uzlādētu un ļoti nozīmīgu. Es to redzu kā PSRS neizdevušos mēģinājumu radīt Padomju Visu Zemi.
Šis Zemes attēls projektā vēlāk kļūst par fonu divām fotogrāfijām. Kamēr es strādāju arhīvā, es pamanīju divus diezgan savādus objektus stāvam uz viena un tā paša plaukta – filmu projektoru un Mēness globusu. Apmeklējot arhīvu vairākus gadus pēc kārtas, es sāku pierast pie šiem objektiem, līdz kādu dienu man sāka rasties jautājumi par šiem priekšmetiem. Es piegāju pie globusa, uz kura vietu nosaukumi ir kirilicā, visām jūrām un kalniem esot krievu valodā, un Miera jūras teritorijā pamanīju skrāpējumu jeb mazu defektu. Es iegāju Vikipēdijā, lai noskaidrotu vairāk par šo teritoriju, un izrādās, ka amerikāņu gaisa kuģis "Apollo 11" nolaidās šajā teritorijā. Varbūt švīka radīta apzināti, vai arī globuss kaut kādā brīdī ir nokritis uz grīdas. Grūti pateikt, kā šī atzīme ir radusies, bet tajā brīdī man radās doma, ka man ir jānofotografē abi objekti uz krāsaina, sapņaina fona.
Abi objekti – gan globuss, gan projektors – reprezentē vizualitātes, kustības un ceļošanas mijiedarbi. Projektors rāda mums kustīgus attēlus. Tas liek kustīgajiem attēliem ceļot, jo kamera ir pārnēsājama un abi objekti ir savulaik atsūtīti no PSRS. Šie trīs kustības motīvi – ceļošana, vīzija un utopiskā attēlu kustība – ir 20. gadsimta raksturlielumi, kas tiek ietverti šajos objektos. Fotografējot objektus uz dzeltena un rozā fona, es piešķiru tiem zinātniskās fantastikas halucinogēni sapņaino garšu.
20. gadsimta zinātniskā fantastika bija šis ievērojamais žanrs Padomju Savienībā un Austrumu blokā, bet paradokss slēpjas tajā, ka bija jāizmanto kaut kāda utopiska vīzija, lai kritizētu tagadni. Tātad tev ir jāattīsta kaut kāda veida distance no paša apkārtnes, lai varētu to kritizēt. Dzīvojot sociālismā, tu jau dzīvo realizētā utopijā. Mani nodarbina tas, kā tas ir iespējams – radīt utopisku vīziju, kad tu jau atrodies realizētā utopijā. Tev nav degvielas, lai radītu sociālo distanci. Filozofam Gotfrīdam Leibnicam ir frāze "Vislabākā no visām pasaulēm". Viņš mēģināja atrisināt ļaunuma problēmu. Kā tas var būt, ka eksistē gan Dievs, gan ļaunums? Atbilde ir, ka Dievs ir visur esošs. Pat ja ļaunums eksistē, mēs jebkurā gadījumā dzīvojam labākajā no iespējamām pasaulēm. Paradoksāli, ka tāds bija nosaukums arī vienam no padomju zinātniskās fantastikas romāniem.
Vai jūs devāties uz arhīviem, jau zinot, ka tur šāds materiāls atrodas?
Pateicoties itāļu draugam, kas studē krievu valodu, es zināju, ka šāda asociācija Milānā eksistē. Viņš tur gāja kursos un ieteica man aiziet apskatīt viņu foto arhīvus. Es gan vairākus gadus izvairījos no šī aicinājuma, jo domāju, ka zinu, ko es tur atradīšu. Visdrīzāk, tur ir kādas vizuālas klišejas, kaut kas starp matrjošku, balalaiku un kalašņikovu. Neatceros, kas mani beigās pamudināja tomēr uz turieni aiziet. Es tur ieraudzīju attēlus, kuros atpazinu arhitektūru un sociālos apstākļus, bet nespēju to salīmēt ar savu pagātni. Daļēji tas bija tāpēc, ka bilžu atlasē, kurā tiek reprezentētas dažādas padomju tautas, nebija nevienas klasiskās vizuālās klišejas. Nebija redzami sarkanie karogi un zvaigzne, tāpēc ka šie simboli Rietumos varēja radīt agresiju. Tie ir 60. gadi, un klasiskā propaganda vairs nav tik spēcīga, drīzāk šie attēli "nolasās" kā reklāma. Tie rada vēlmi pēc cita veida dzīves. Savā veidā šie attēli ir pavedinoši. Man bija svarīgi, ka tas nav fotogrāfisks arhīvs, bet gan izstāžu arhīvs. Izstādes kā forma mani fascinē, tās ir mans medijs – radīt izstādi par izstādi. Es pavadīju daudz laika, pārlasot šo padomju modernitātes projektu cauri attēliem. Vēlāk bija ļoti interesanti rādīt šo projektu Maskavā, kur cilvēkiem šķiet, ka viņi šo materiālu ļoti labi pārvalda. Patiesībā viņi atspoguļo kaut kādus stereotipus.
Lai varētu sākt darbu, man ir nepieciešama kulturālā reprezentācija. Es priekšroku dodu izstādei kā nozīmīgai kultūras mehānisma daļai, un tāpēc es vienmēr nonāku arhīvos. Man šķiet, ka arhīvam pašam par sevi nav vērtības, man tas ir ērts, utilitārs līdzeklis, lai strādātu ar kulturālo reprezentāciju. Arhīvs ir komfortabls. Tu ieej, viss ir organizēts, tu vari kuģot pagātnē un atrast materiālus. Es uz tiem vairāk skatos no filozofiskā aspekta. Nav tā, ka es vēlētos saglabāt arhīva materiālus vai piešķirt tiem īpašu vēsturisku statusu. Mani nesatrauc tas, ka tie varētu pazust. Tikai fakts, ka šie materiāli ir vēsturiskās atliekas un nevienam nevajadzīgi, ļauj man ar šo materiālu kaut ko iesākt. Piemēram, ir gandrīz vai neiespējami kaut ko iesākt ar izstādi "Cilvēku dzimta" (Ambiciozs, ceļojošs fotoizstādes projekts, kurš no 1955. gada līdz 1963. gadam tika izrādīts dažādās pasaules malās. – aut.), tāpēc ka tas ir piemineklis. Kad kaut kas ir tik vēsturiskots, tu neko ar to nevari iesākt. Es izmantoju fotogrāfiju, bet es ar to nenodarbojos, jo es neesmu fotogrāfs.
Kaut kādā ziņā jūs esat kolāžists.
Es teiktu, ka es rediģēju, nevis veidoju kolāžas, jo es neiejaucos attēlā. Viss "Attēlu diplomātijas" projekts sastāv no atrastām fotogrāfijām, izņemot dzelteno un rozā. Man nešķiet, ka ir vajadzība radīt jaunus attēlus.
Kad sakāt, ka rediģējat attēlus, jūs ar to domājat ko līdzīgu filmu montāžai?
Es esmu redaktors pilnīgi visam. Gan telpai un instalācijai, gan izstādei. Es strādāju ar jau eksistējošu kultūras materiālu. Es to tikai pārkārtoju noteikta veidā. Šāda veida atlase ir rediģēta, jo es jums nerādu pilnīgi visu. Kaut kādā ziņā es rediģēju jūsu pieredzi. Tāpēc izstādēs tiek izmantoti dažādi mediji – telpa, skaņa, attēli u. c.
Zinātniskajai fantastikai bija ļoti nozīmīgs statuss Padomju Savienībā, un noteikta ideoloģiskā rāmja ietvaros tā varēja zelt un plaukt. Skatoties uz šī brīža politisko klimatu gan Eiropā, gan pasaulē, kā jums šķiet, kāpēc šobrīd ir notikusi zinātniskās fantastikas renesanse?
Īstenai zinātniskajai fantastikai būtu jāsniedz sajūta par kaut kā neatpazīšanu. Tev būtu jāsāk skatīties uz tagadni kā vēsturi. Tai nebūtu jāsniedz kāda neiedomājama, distopiska tēlainība. Es domāju, ka mēs pilnībā esam pazaudējuši spēju redzēt tagadni kā vēsturi vai redzēt tagadni kā pagātni. Mēs esam iesprūduši mūžīgajā tagadnē. Visi tie teicieni, ka ir vieglāk iztēloties pasaules galu nekā kapitālisma galu, nav patiesībā par kapitālismu vai distopiju, tie ir par to, ka mēs nespējam redzēt tagadni kā pagātni. Mēs esam pazaudējuši vēsturisko izjūtu.
Mums ir divas ekstrēmas pozīcijas. Viena pozīcija pauž, ka nav nekā jauna zem šīs saules. Piemēram, šī saruna notiek "Skype", bet tā jebkurā gadījumā ir saruna. Otra ekstrēmā pozīcija ir, ka viss ir jauns. Viss ir pārsteidzoši mainījies, mēs nezinām, kur mēs esam. Es neticu zinātniskajai fantastikai, jo mēs esam pazaudējuši izpratni par vēsturi. Labākais, ko zinātniskā fantastika ir darījusi, – tā likusi paraudzīties mums ar citām acīm uz savu ikdienu – kā uz kaut ko dīvainu, kā savādu normu komplektu, kam ar normu nav nekāda sakara. Es nezinu, vai zinātniskā fantastika atgriežas. Varbūt tā atgriežas saturā, varoņos, kosmosa ceļojumos, bet neviens no šiem stāstiem nedod tev vēstures vai progresa izjūtu, tāpēc ka ceļošana uz attālām zvaigznēm... tas nav par progresu. Tas ir par laika kustību.
Jūs esat dzimis Krievijā laikā, kad tā vēl atradās zem Padomju Savienības karoga. Jūs tur esat uzaudzis un studējis, bet tagad dzīvojat Milānā. Itālija ir kļuvusi par būtisku tiltu starp dzimteni, tās vēsturi un vietu, kur dzīvojat tagad. Kā jūs nokļuvāt Milānā, un kāpēc?
Esmu dzimis Rostovā pie Donas Dienvidkrievijā. Kad man bija piecpadsmit gadu, es ar ģimeni pārcēlos uz Maskavu, bet vēl pēc piecpadsmit gadiem uz Milānu. Gan Maskavā, gan Milānā studēju kultūras zinības. Es biju mākslinieku grupā "Radek", kas pastāvēja no 1999. gada līdz 2007. gadam. Grupa daudz sadarbojās ar kādu itāļu kuratoru, kurš pasniedz NABA (Nuova Accademia di Belle Arti) Milānā. Tā es uzzināju par šo akadēmiju, kurā vēlāk pats arī studēju. Es apzināti neizvēlējos šo vietu, tā vienkārši sagadījās.
Kas jūs šobrīd visvairāk iedvesmo, un kas rada izmisumu?
Man patīk risināt problēmas. Mani iedvesmo iespēja formulēt mākslas projektu, ar kuru es strādāju, kā problēmu un tad rast risinājumu. Mākslas darbs kļūst par risinājumu problēmai. Tātad sākumā tev jārada sev problēma, tad tā jāformulē, un tad ar darbu tā tiek atrisināta. Domājot par izmisumu, ir brīži, kad es kļūstu cinisks un neticu vairs mākslas sistēmai, kad es sev ļauju ieraudzīt, kā mākslas sistēma patiesībā funkcionē.
Vai jūs varat nosaukt kādu iemīļotu zinātniskās fantastikas grāmatu, filmu vai mākslas darbu, kas jums šobrīd šķiet īpaši svarīgs?
Es neteiktu, ka tā būtu mana mīļākā grāmata, bet pirmā, kas nāk prātā, ir Adolfo Bjoja Kasaresa (Adolfo Bioy Casares) "Invention of Morel" (1940), kura ir vairākas reizes arī ekranizēta. Tā nav īsti zinātniskās fantastikas žanra grāmata. Es par to daudz domāju, tāpēc ka tā runā par mehānismu izgudrojumiem, lai spētu atcerēties un reģistrēt tēlus, vīzijas.
Pie kādiem projektiem pašreiz strādājat?
Es strādāju pie projekta, kura izejas punkts ir koloniālā izstāde Neapolē 1940. gadā. Šajā gadā fašistiskā Itālija organizēja izstādi ar nosaukumu "Itālijas citu jūras zemju izstāde". Iztēlojieties lielu izstādi ar daudziem paviljoniem, kas katrs reprezentē vienu kolonizēto zemi. Itālijas gadījumā tās būtu tādas vietas kā, piemēram, Somālija vai Eritreja. Cilvēku grupa no Somālijas tika nogādāta uz Neapoli, lai reprezentētu pamatiedzīvotājus. 1940. gada maijā, kad izstāde tika atklāta, Itālija iesaistījās Otrajā pasaules karā, līdz ar to afrikāņi, kas tika atvesti uz šo izstādi, vairs nevarēja atgriezties mājās. Viņi bija iesprūduši Eiropā kara laikā un pirmos gadus burtiski dzīvoja izstāžu zālēs. Pēc tam viņu stāsts attīstās dažādos dīvainos veidos.
Šo projektu es cenšos attīstīt kopā ar rakstnieku Salē Adonia (Saleh Addonia), kurš ir pa pusei eritrejietis, pa pusei etiopietis. Mūsu redzējums atšķiras, un tas padara sadarbību sarežģītu, bet reizē interesantu. Arī mūsu mediji atšķiras, viņš rada tekstu, es izstādes. Šobrīd mēs apmaināmies ar vēstulēm, kas varētu kļūt par bāzi performancei. Esmu patīkami satraukts, jo šī man ir pilnīgi jauna teritorija.
Jau ziņots, ka izstāde "Nenorunātās tikšanās" "Arsenālā" būs skatāma līdz 2020. gada 23. februārim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
