“Pagātne un nākotne ir mūsu prāta ilūzijas – pagātnes freskas ir izgaisušas, kamēr nākotnes attēli nav nekas cits kā vien mūsu sirreālie sapņi, kas ļoti iespējams nekad tā arī nekļūs par īstenību. Tomēr lielāko dzīves daļu mēs pavadām, raizējoties par savām kļūdām un ilgojoties pēc vēlmju piepildījuma. Mūsu prāts tāpat kā izsalkusi žirafe turpina sniegties tālu virs mākoņiem, jo vienmēr šķiet, ka koku lapas ir zaļākas pašās galotnēs un nākotne ir spožāka par tagadni. Un tikai kaut kur tur tālu prom, garkaklainajam dzīvniekam pie kājām, atrodas reālā pasaule, kuru mēs bieži vien uztveram tikai kā celtniecības materiālu gaišākai nākotnei,” izstādē tverto problemātiku skaidro tās kuratore Inna Udovičenko no Sanktpēterburgas.
Vai ir iespējams atslēgt šo nepārtraukto domu ritējumu mūsu prātā? Mākslinieki norāda, ka cilvēks šajā ziņā nav tik perfekts kā mobilais tālrunis, kuru ar vienas pogas palīdzību var iestatīt bezsaistes režīmā. Tomēr viņi saredz risinājumu mākslā – glezniecība ir apturēts mirklis, nekustīgs rāmis, kas ļauj mums redzēt laiku kā punktu, kas notverts divdimensionālā telpā. Izstādē redzamās gleznas un instalācijas, divdimensiju un trīsdimensiju darbi ir mākslinieku mēģinājums atainot laiku caur telpu, apstāties un definēt šī brīža tagadni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
