Pasaule drīzāk provocē mūs. Skuja un Breidena, pāris dzīvē un mākslā

Tas, iespējams, ir nozīmīgi, jo nepilnu diennakti pirms "Skuja Braden" vērienīgākās izstādes "Samsāra" atklāšanas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, pagājušās ceturtdienas vakarā saistībā ar jauno koronovīrusu "Covid-19" valstī izsludināja ārkārtas stāvokli, un muzeji lēma slēgt durvis līdz aprīļa vidum, uz laiku iesaldējot arī šo izstādi. Izstādi Ingūna un Melisa gatavoja trīs gadus un iekārtoja nedēļas garumā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Atklāšana notika, tiesa, tiešraidē "Facebook," savukārt klātienē izstādi varēs skatīties, tiklīdz muzejs varēs vērt durvis, šobrīd noliktais laiks ir aprīļa vidus.

Kamēr jāgaida izstādes apmeklējums, šis raksts sniegs ieskatu, kāds ir bijis šis 21 gads Skujas un Breidenas radošajā dzīvē. Intervijā "Delfi" viņas stāsta, kas satrauc norisēs apkārtējā pasaulē un kā viņas jūtas kā pāris Latvijā. Kāda ir viņu vieta Latvijas mākslas ainavā, savukārt "Delfi" jautāja mākslas zinātniecei, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītājai Solvitai Kresei.

"Latvijas vidusmēra publikai, iespējams, tie temati, kurus viņas cilā, ir neērti. Piemēram, sievietes seksualitātes atklāšana diezgan eksplicītā veidā var nonākt sadursmē ar priekšstatiem par to, kā patriarhālās sabiedrības modelī sievietes uzvedība tiek uzskatīta par pieklājīgu vai pieņemamu. Viņas šos pieņēmumus pārkāpj," norāda Krese, kura Latvijas mākslas laukā "Skuja Braden" vēlas piešķirt diezgan īpašu lomu, jo mākslinieču, kas strādātu ar tik artikulētiem feminisma vēstījumiem, Latvijas mākslā nav daudz. "Skatoties tādus darbus, kur uz spēļu galda "cīnās" vagīnas ar daiktiem vai daikti ir pie krustiem pienagloti, iespējams, daudziem vidusmēra sabiedrības pārstāvjiem tas liekas nepieņemami. Taču plašākā mākslas kontekstā tas nav nekas ne ļoti jauns, ne šokējošs."

Ceļi krustojās ASV, turpinājums Latvijā

Ingūnas un Melisas ceļi pirmoreiz krustojās 1994. gadā Humbolta valsts universitātē Kalifornijā. Ingūna no Latvijas tur ieradās kā viena no četriem apmaiņas studentiem, kurus pasniedzējs un skulptors Māris Bensons bija izvēlējies kā, viņaprāt, labākos. "Tā es tur nokļuvu un pirmoreiz ieraudzīju Melisu," saka Ingūna. Melisa tolaik mācījās pie Bensona, viņu interesēja, kā "savienot" skulptūru un gleznu. Veidoja un gleznoja skulptūras un keramiķus tolaik uzskatīja par diezgan neprātīgiem cilvēkiem. "Taču, kad es ieraudzīju Ingūnas darbus, nodomāju: "Wow, tas ir tieši tas, ar ko es gribētu nodarboties!" Bet tas vēlāk izskrēja no galvas, un es vairs nedomāju par to," atklāti saka Melisa.