Atklās Valsts mākslas muzeja simtgadei veltītu izstādi

Izstādes kuratores ir Vira Birzaka, Dr. art. Aija Brasliņa un Baiba Uburģe. Izstādes scenogrāfiju veidojis Reinis Suhanovs.

Izstāde sniedz ieskatu Valsts mākslas muzeja krājuma un izstāžu darbības vēsturē. Muzeju izveidoja ar mērķi prioritāri atbalstīt un popularizēt nacionālo mākslu, bet vēsturiskā situācija noteica, ka līdztekus latviešu mākslas darbiem muzejā jau tā pirmsākumos nonāca arī ārzemju mākslas kolekcija, ko laika gaitā papildināja.

Latviešu mākslas kolekciju izstādē pārstāv toreiz nesenās pagātnes klasiķi un laikabiedri Jūlijs Feders, Kārlis Hūns, Janis Rozentāls, Teodors Zaļkalns, Jāzeps Grosvalds, Aleksandra Beļcova, Ludolfs Liberts, Kārlis Padegs un citi. Ārzemju mākslas kolekcijas izstādē parādītas ar Ķīnas un Japānas mākslas priekšmetiem, ko muzejam 20. gadsimta 20. gados dāvināja Tālajos Austrumos dzīvojošie latvieši, beļģu mākslas apjomīgo dāvinājumu kā starpvalstu diplomātijas piemēru 30. gadu sākumā, dāņu stiklu un keramiku, Rietumeiropas porcelānu un sudrabu, kā arī krievu mākslas paraugiem. Ekspozīcijā iekļautas arī fotogrāfijas, arhīva dokumenti, grāmatas un katalogi.

Kā vēsta kuratores, izstāde atgādina par pašaizliedzīgiem un erudītiem cilvēkiem ar muzejnieka misijas apziņu – muzeja ierosinātāju un direktoru, mākslinieku Burkardu Dzeni, direktora palīgu un muzeja bibliotēkas aizsācēju, gleznotāju Konrādu Ubānu un ilggadējo darbvedi – sekretāru, literātu Dāvidu Vecaukumu.

Gandrīz simt sešdesmit gadi šķir pirmo zināmo Jāņa Staņislava Rozes gleznu "Helēnas Cimzes portrets" (1851) no latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas grafikas lapas "Zvaigžņu lauks" (2010). Abi tik atšķirīgie darbi pieder pie vizuālās mākslas pārlaicīgās dimensijas. Abi iemieso simtgadnieka Valsts mākslas muzeja un tā pēcteča Latvijas Nacionālā mākslas muzeja misiju – krāt, glabāt un popularizēt labāko, ko radījuši mākslinieki.

1941. gada 5. martā kolēģi bijušajam Valsts mākslas muzeja direktoram, tēlniekam Burkardam Dzenim uzdāvināja albumu ar muzeja ekspozīcijas fotogrāfijām un pateicības vārdiem par divdesmit divos darbības gados paveikto. Šis albums izstādes veidotājiem atvēra durvis uz laiktelpu starp diviem pasaules kariem, kļūstot par vienu no galvenajām vizuālajām un pētnieciskajām atslēgām.

1920. gada 15. martā dibinātais un publikai 1922. gada 27. maijā Rīgas pilī atvērtais Valsts mākslas muzejs kļuva par pirmās Latvijas brīvvalsts kultūrpolitikas dalībnieku, iesaistoties kultūras mantojuma saglabāšanā un laikmeta mākslas dzīvē, vienlaikus divās desmitgadēs pieredzot arī ideoloģiskās atmosfēras maiņu. Savu darbību Burkarda Dzeņa vadītais muzejs uzsāka paralēli 1905. gadā atklātajam Rīgas pilsētas mākslas muzejam, par kura direktoru 1919. gadā vācu arhitekta un mākslas vēsturnieka Vilhelma Neimaņa vietā iecēla gleznotāju Vilhelmu Purvīti. Līdz ar to Rīgā starpkaru periodā darbojās divi mākslas muzeji: pilsētas un valsts.

1941. gadā padomju varas apstākļos notika Latvijas muzeju sistēmas reorganizācija. Pēc Otrā pasaules kara Rīgas pilī Valsts mākslas muzeja telpās atvēra LPSR Vakareiropas mākslas muzeju, kura kolekcija apvienoja ārzemju mākslas darbus no Valsts mākslas muzeja, Rīgas pilsētas mākslas muzeja, Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja, Latvijas Universitātes muzeja un citiem. Vēlāk pārdēvēts par LPSR Aizrobežu mākslas muzeju, tad par Ārzemju mākslas muzeju, tas turpināja darbu Rīgas pilī līdz 2010. gadam, kad tika iekļauts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrā. Mākslas muzejs Rīgas birža ir tiešais Ārzemju mākslas muzeja mantinieks.