Kad telpai vajag mākslu. Pārdomas pēc 'Zuzeum' apmeklējuma  (45)

Kad šī doma aizsākusies, grūti precīzi definēt. Pirmie publiskie muzeji 18. gadsimtā vairāk izskatījās pēc bibliotēkas un kunstkameras krustojuma. Tā bija elitāra un progresīva vieta, kur visdažādākie cilvēki no universitātes profesora līdz mūžīgā dzinēja izgudrotājam varēja iepazīties ar jaunām grāmatām, minerālu kolekciju vai ieskicēt eksotisku austrumu tērpu savā blociņā. Nepaspējām pamirkšķināt acis – un jau 19. gadsimtā no šādām relatīvi nelielām kolekcijām visā pasaule izauga lielo nacionālo muzeju gigantu paaudze ar neremdināmu apetīti pēc aizvien grandiozākām izstādēm un astronomiskākas pārdoto biļešu statistikas. Te, visticamāk, arī notika lūzuma moments muzeju apmeklētāju motivācijā. Ja agrāk došanās uz muzeju bija saistīta ar kādas tēmas izpēti, ar nepieciešamību satikt nozares pazinējus un vienkārši domubiedrus, tad 20. un 21. gadsimtā svarīgs jau kļuva pats apmeklējuma fakts kā signāls sabiedrībai, kas var celt personas sociālo statusu. Šis lifts darbojas daudz efektīgāk, ja cilvēks ne tikai apmeklē vai kolekcionē, bet dibina savu privāto muzeju. Un īpaši, ja tas nav "Laimīgās bērnības" vai "Gludekļu" t.s. muzejs, bet pilnvērtīgs vizuālās mākslas muzejs.

Zuzānu ģimenei piederošajai mākslas darbu kolekcijai savs muzejs jau sen bija akūta nepieciešamība. Pirms deviņiem gadiem paralēli ļoti aktīvai mākslas kolekcionēšanai uzņēmējs un kultūras mecenāts Jānis Zuzāns atvēra savu izstāžu telpu – Mūkusalas mākslas salonu, kurā uzsāka intensīvu izstāžu rīkošanas maratonu. Eksponātu kvalitātes un saturiskā piepildījuma ziņā Mūkusalas mākslas salonā rīkotās kamerstila izstādes veiksmīgi konkurēja pat ar lielākajiem Latvijas mākslas muzejiem. Protams, pilnvērtīga Zuzānu mākslas kolekcijas iniciācija un jauna statusa iegūšana notika 2017. gadā, kad labākie darbi tika parādīti izstādē "Top no top" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Toreiz varēja pārliecināties, ka Dinas un Jāņa Zuzānu mākslas kolekcija ir ne tikai lielākā, bet arī vērtīgākā privātā mākslas darbu kolekcija Latvijā.

Un beidzot šai kolekcijai ir jauna un plaša mājvieta ar nosaukumu "Zuzeum". Arhitekta Edmunda fon Trompovska projektētais un1910. gadā celtais fabrikas komplekss Lāčplēša un Satekles ielas krustojumā nu pielāgots jaunam daudzfunkcionālam mākslas centram. Savā nosaukumā "Zuzeum" ļoti asprātīgi izvairījies no apzīmējuma "muzejs", atstājot tikai fonētiskas asociācijas ar anglofono vārdu "museum". Zuzānu muzejam jeb Zuzejam (latviski hibridizējot abus vārdus) patiešām nav mērķa veidot un uzturēt pastāvīgo ekspozīciju, piedāvājot savu mākslas vēstures stāstu, bet drīzāk turpināt savās izstādēs brīvi kombinēt un apspēlēt darbus visdažādākajās variācijās, kā to jau iepriekš darīja Mūkusalas salons. Patiesībā neviens nezina, kā turpinās attīstīties šis Zuzānu projekts, un tā ir arī galvenā intriga. Vai šis privātais mākslas centrs paliks par vienu no mecenātisma izpausmēm, vai šis ir mēģinājums uztaisīt biznesa projektu un paralēli izstādēm iedzīvināt "Zuzeum" telpas ar konferencēm, koncertiem, semināriem un daudziem citiem pasākumiem, par kuriem epidemiologi šobrīd ļauj tikai sapņot. Jebkurā gadījumā "Zuzeum" parādīšanās ir neapšaubāmi svarīgs notikums Latvijas mākslas dzīvē.

Pirmā iepazīšanas izstāde, ar kuru atklāj jaunu mākslas vai kultūras telpu, vienmēr tiek nolasīta kā programatisks vēstījums. Šādā kontekstā apskatot izstādi "Mēs dzīvosim. Mūsdienu māksla Zuzānu kolekcijā", var pārliecināties, ka jaunajā posmā Zuzāna kolekcionēšanas un interešu vektors vairāk pagriezies laikmetīgās mākslas virzienā. Tāpat skaidrs, ka pirmajā izstādē gribējies parādīt arī tos jaunieguvumus, kurus publika vēl nav redzējusi. Tomēr idejas realizācija kuratores Ievas Zībārtes izpildījumā atstāj neliela apmulsuma sajūtu.

Divās izstāžu zālēs izvietots gandrīz pussimts gleznu un skulptūru. Tā var aprakstīt ļoti daudzas izstādes, bet tālāk man būtu jāpaskaidro, kāds ir atlasīto darbu kopsaucējs, kas apvieno mākslas darbus vienā telpā. Ja izstādes koncepcijas centrā ir mākslas darbs, tad atbilde uz šo jautājumu jāmeklē, pievēršoties pašiem izstādītajiem priekšmetiem. Šajā gadījumā kopsaucējs ir iznests ārpus mākslas sfēras un to aizvieto "Zuzeum" telpas ideja. Proti, svarīgi ir nevis tas, ko izstāda, bet kur. Māksla kalpo telpai, nevis otrādi.

Vienīgā ideja, ko var sajust, pārvietojoties ekspozīcijā, ir veidotāju apzināta tieksme sajaukt Latvijas un Baltijas mākslinieku darbus kopā ar citiem mākslas darbiem no visdažādākajām pasaules valstīm. Ar šādu, nedaudz provinciālu žestu var mēģināt uzsvērt, ka Latvijas māksla ir pasaules mākslas sastāvdaļa (par to neviens nešaubās), bet atrašanās šādā kosmopolītiskā rasolā bez konteksta un komentāriem diez vai palīdz mākslas darbiem nonākt pie skatītāja. Protams, ir patīkami redzēt, kā blakus viens otram sadzīvo Frančeskas Kirkes, Džefa Kūnsa un Sindijas Šērmanes darbi, bet man ir šaubas, vai, piemēram, pati Kirke būtu iepriecināta par šādu kompāniju. Tāpēc grūti izšķirties, ko šāds mākslas mikslis vairāk atgādina – mākslas akadēmijas studentu darbu skati, kur visus apvieno piederība mācību iestādei, mākslas tirgu, kur viss vērsts uz pārdošanu, vai aklo degustāciju, kur skatītājam piedāvā starp vāciešiem, amerikāņiem un indiešiem atpazīt savējos. Šī varbūt ir vienīgā spēle, kas var palīdzēt mijiedarboties ar mākslas darbiem, kuri izstādīti, šķiet, lai tikai aizpildītu telpas.

Daudz interesantāk pavērot, kā daži mākslas darbi izmantoti ārpus izstāžu zāles, pielāgojoties citu telpu semantikai. Piemēram, izcilu vietu restorāna zonā atradusi Ievas Iltneres glezna "Zviedru galds" ar ironisko parafrāzi par Leonardo da Vinči "Svēto vakarēdienu". Tāpat uz fasādes sienas brīnišķīgi iesēdināta izcilā britu tēlnieka Entonija Gormlija metāla figūra, ko daudzi apmeklētāji diemžēl var pat nepamanīt. Tāpēc rodas iespaids, ka izstādes "Mēs dzīvosim" veidotāji šoreiz izmantoja mākslas darbu estētisko, emocionālo un intelektuālo potenciālu ļoti aprobežotā veidā. Gleznas un skulptūras kā klusi konferansjē nestāsta par sevi, bet iepazīstina publiku ar "Zuzeum" kā jaunu un daudzsološu mākslas telpu Rīgā.

Pēc "Zuzeum" apmeklēšanas man nedeva mieru vēl viens jautājums – vai sauklis "Māksla ir grūta", kas iegravēts uz kases letes un ar kuru apmeklētājs sastopas, ienākot no ielas, ir iegravēts arī letes otrā pusē un to var redzēt "Zuzeum" darbinieki?