Kā uzsver izstādes veidotāji, jau vairākas dekādes nostiprinājies viedoklis, ka pasaules vēstures rakstīšanas gaitā sieviešu pieredzes tiek "izlaistas" dominējošo patriarhālo un heteronormatīvo sabiedrības struktūru ietvarā. "Arī globālie sociālpolitiskie procesi šobrīd, īpaši pandēmijas izgaismoti, norāda uz nepieciešamību mainīt ierasto skatījumu uz pasaules kārtību, veidojot atvērtāku, iekļaujošāku un līdztiesīgāku sabiedrību. Neraugoties uz aktīviem mēģinājumiem mainīt iesīkstējušo tradīciju, aizvien nākas radīt jaunas zināšanas, kas atdzīvinātu ignorētos stāstus. Kādēļ joprojām aizmirstam un marginalizējam sieviešu sasniegumus?" raksta LLMC pārstāvji,
Pārdomājot Latvijas un Austrumeiropas 20. gadsimta otrās puses vēsturi, ko iezīmē padomju periods un tā kultivētā ilūzija par "dzimumu vienlīdzību", izstāde piedāvā nesenās pagātnes interpretācijas iespējas, vēršoties pret pieņemtajām hierarhijām vēstures naratīvu veidošanā. Projekts izceļ dažādas mākslinieciskās prakses, faktus, atmiņas, cilvēciskās un estētiskās vērtības, kas var paskaidrot ne tikai mākslinieču pozīciju un ietekmi sociālā un kultūras ainā, bet arī atklāt jaunus mūsu vēstures stāstus.