LNMM kolekcijā ir sastopami piemēri divpusējiem gleznojumiem. Tā ir savdabīga liecība tam, kā mākslinieki savulaik ir strādājuši dažādos dzīves apstākļos. Šāda izvēle dažkārt saistīta ar sadzīviskiem apstākļiem, piemēram, nabadzību, kāda valda kara laikā vai izsūtījumā, kad materiāls ticis maksimāli taupīts.
Iemesli var būt arī tīri filozofiski, kad māksliniekam paša uzgleznots darbs pēc laika vairs neliekas vērtīgs, tādēļ otrā pusē tiek gleznots jauns. Audekls ar jau sākotnēji iecerētu abpusēju apgleznojumu ir sastopams ļoti reti. Restaurējot abpusēju gleznu, gandrīz katrs process,atkarībā no gleznas stāvokļa, ir jāveic divreiz – vienā un otrā pusē. Nepārtraukti ir jākontrolē, kas notiek ar gleznojumu, pie kura pašreiz netiek strādāts – vai konkrētie restaurācijas procesi, darbības vai ķimikālijas slikti neiespaido otras puses gleznojumu.
Ja abu pušu gleznojumu virzieni un izmēri sakrīt, tad tos ir gan vieglāk restaurēt, gan eksponēt, izgatavojot speciālu rāmi apskatei no abām pusēm. Tomēr abpusēju gleznojumu eksponēšana ir problemātiska, jo pieprasa izstāžu zāli aprīkot ar speciālu mehānismu darba piekāršanai vai speciālas konstrukcijas stendu, kas iekļautos kopējā telpas noformējumā. Tāpēc pārsvarā muzejos abpusējām gleznām eksponē tikai vienu pusi.
Projekts "Mākslas restaurācija muzejā" tapis pateicoties advokātu biroja Ellex Kļaviņš atbalstam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
