Būtiskākais apsvērums, kādēļ muzejos nedrīkst aiztikt mākslas priekšmetus, ir risks mākslas darbus sabojāt, līdz ar to liedzot vai ierobežojot iespēju šos priekšmetus iespējami labi saglabāt un eksponēt nākotnē.
Lai arī tas varētu šķist pārsteidzoši, bet vienus no lielākajiem kaitējumiem tēlniecības darbiem var radīt, ja tam pieskaras ar rokām. Šie bojājumi bieži vien var būt arī neatgriezeniski, jo porains materiāls, piemēram, akmens absorbē eļļu, taukus un netīrumus. Pirkstu nospiedumi var ieēsties pat metālā. Ja akmens ir ar zemu cietību, tas ir viegli saskrāpējams, piemēram, marmoru ir vieglāk sabojāt nekā granītu.
Arī muzeja viens no pazīstamākajiem eksponātiem diemžēl ir neatgriezeniski bojāts. Teodora Zaļkalna granīta "Cūka" (1937) mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā atrodas jau gadu desmitus, līdz ar to tā ir pārdzīvojusi ļoti daudzu cilvēku pieskārienus.
Pēc tēlniecības restauratora apskates konstatēti neatgriezeniski virsmas bojājumi cūkas šņukuram tieši pieskārienu dēļ. Cilvēka ādā esošās organiskās taukskābes iesūcas akmens virsmā un ir izraisījušas akmens krāsas izmaiņas, virsma kļuvusi lipīga un viegli piesaista netīrumus un putekļus. Kaut arī viens viegls pieskāriens var radīt minimālu kaitējumu, virkne mazu pieskārienu laika gaitā var radīt daudz lielus bojājumus mākslas darba virsmai.
Projekts "Mākslas restaurācija muzejā" tapis pateicoties advokātu biroja Ellex Kļaviņš atbalstam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!