Sekss, vardarbība un popkultūra: Endija Vorhola desmit skandalozākie mākslas darbi  (6)

Šodien grūti iztēloties, kādu ažiotāžu pirms nepilniem 60 gadiem radīja šīs pavisam vienkāršās konservētās zupas bundžiņas, ko mākslinieka ota uz audekla bija sarindojusi tikpat elegantās rindiņās kā lielveikala plauktā. Viens no nozīmīgākajiem brīžiem 20. gadsimta kultūras vēsturē, kas kārtējo reizi ļāva pārdefinēt to, ko saprotam ar vārdu “māksla”. Pats Vorhols vēlāk rakstīja par citu amerikāņu dzīvesveida etalonu: “Skaistākā lieta Tokijā ir “McDonald’s”. Skaistākā lieta Stokholmā ir “McDonald’s”. Skaistākā lieta Florencē ir “McDonald’s”. Bet Pekinā un Maskavā pagaidām nekā skaista nav.”

Šis darbs ar elektrisko krēslu tukšā telpā ir daļa no sērijas “Death and Disaster” (Nāve un nelaime), kurā atlasīti attēli no laikrakstiem un žurnāliem, kas ievietoti mākslas vidē. Konkrētais krēsls, kas saistīja Vorhola uzmanību, tika izmantots slavenā padomju spiegu pāra Jūliusa un Eteles Rozenbergu nāvessoda izpildē Ņujorkas Singsinga cietumā.

Vēl viens darbs no sērijas “Death and Disaster”, kas šoreiz piedāvā ASV baisāko autokatastrofu izlasi. No nezināma avota aizgūtais attēls, kurā redzams izkropļots cilvēka ķermenis sašķaidītas automašīnas salonā, reproducēts tik daudzas reizes, lai, paša Vorhola vārdiem runājot, “attēlā ietvertās šausmas raisītu pilnīgu vienaldzīgu.” 2013. gadā darbs tika pārdots “Sotheby’s” izsolē par 105 miljoniem ASV dolāru, uzstādot jaunu Vorhola darbu cenas rekordu.

Viens no provokatīvākajiem Vorhola projektiem, kurā, neraugoties uz izaicinošo pieteikumu, visā filmas 35 minūšu garumā redzama tikai kāda jaunekļa sejas izteiksme orālā seksa laikā. Laika gaitā radušās arī spekulācijas, ka Vorhols tikai kacina publiku un nekāda seksuāla akta patiesībā nav bijis. Šādam pieņēmumam pamatā ir paša Vorhola itin neskaidrās un bieži pretrunīgās liecības par filmas tapšanu. Tomēr tās radīto iespaidu tas nebūt nav mazinājis. Pāris gadus vēlāk Vorhols uzņēma divreiz garāku “turpinājumu”, kurā galvenajā lomā bija redzams mākslas kritiķis Gregorijs Batkoks.

Šo vērienīgo sienas gleznojumu Vorhols radīja pēc īpaša pasūtījuma tieši 1964. gada Pasaules gadatirgum Ņujorkas štata paviljonam. Mākslinieks nolēma, ka būtu lieliski uz paviljona sienas uzkrāsot 13 Ņujorkas policijas oficiāli meklēšanā izsludinātu vīru fotogrāfijas, kas uzņemtas policijas iecirknī. Tomēr brīnišķīgā ideja tā īsti nenostrādāja, un darbs pavisam drīz tika aizkrāsots ar sudraba krāsu. Tam rasti vairāki iespējamie izskaidrojumi – gan gubernatora Džona Rokfellera rīkojums (jo vairāki vīrieši bija itāļu izcelsmes, un tas varēja aizvainot gubernatora elektorātu), gan paša Vorhola neapmierinātība ar gala rezultātu, gan arī iespējamie tiesas darbu draudi no “modeļu” puses. Vēlāk darbs tika rekonstruēts kā attēlu sērija un izstādīts dažādās izstāžu zālēs visā pasaulē, bet alkohola veikala apzadzēja Džona Džozefa H. portrets pirms dažiem gadiem tika pārdots izsolē par 28,4 miljoniem ASV dolāru.

Netulkojamais vārdu salikums apzīmē audiovizuālu pasākumu ciklu, ko Endijs Vorhols organizēja 1966. un 1967. gadā kādā Ņujorkas Īstvilidžas naktsklubā “Electric Circus”. Faktiski šos neprātīgos vakarus iespējams uzskatīt par reiva pirmsākumiem – Vorhola draugi un apmeklētāji plosījās narkotiku transā un rīkoja neprātīgus hepeningus, kamēr fonā spēlēja “Velvet Underground” un dziedāja Niko, bet uz sienām tika projicēti Vorhola filmu fragmenti. Laimīgā kārtā, tika iemūžināti arī paši pasākumi – pievienotajā video redzami Ronalda Nameta uzņemtie kadri no “viesizrādes” Čikāgā.

Lai gan šo neparasto instalāciju grūti saukt par provokatīvu (vismaz uz pārējo darbu fona), tā ir kļuvusi par vienu no Vorhola skatītājiem draudzīgākajiem darbiem, ar kuru viņš savulaik bija plānojis uz visiem laikiem atvadīties no glezniecības un pievērsties kino. Sudrabotie baloni tika uzpildīti ar speciāli piemeklētu gaisa un hēlija maisījumu, kas neļauj tiem uzlidot pārāk augstu (to tapšanā piedalījās inženieris Billijs Klīvers). Šajā instalācijā būtiska loma bija publikas iespējai tiešā veidā mijiedarboties ar mākslas objektiem, tos aizskart un ar tiem spēlēties.

Iespējams, kontroversālākais no visiem Vorhola mākslas projektiem bija jaunās un skaistās Edijas Sedžvikas padarīšana par Ņujorkas mākslinieku bohēmas superzvaigzni. Vorhols iepazinās ar Sedžviku, kas Ņujorkā bija ieradusies no Masačūsetsas, un kļuva pārņemts ar neparasti pievilcīgo meiteni, iesaistīja viņu savos filmu projektos, lika Lū Rīdam sacerēt par viņu dziesmas un vilka līdzi uz visām Ņujorkas ballītēm. Vēlāk Sedžvika neprātīgi samīlējās Bobā Dilanā, kurš viņu tomēr atraidīja, un rezultātā sāka intensīvi lietot narkotikas. Kaut arī Sedžvika vēlāk apprecējās ar režisoru Maiku Postu, ģimenes dzīve nebija ilga, jo viņa nomira 1971. gadā tikai 28 gadu vecumā no barbiturātu pārdozēšanas. Kad viņas attiecības ar Vorholu jau bija pasliktinājušās, savu kādreizējo mentoru Sedžvika nodēvēja par “sadistisku pediņu”.

Gleznojumu sērija, ko Vorhols iecerēja kā parodiju par abstrakcionista Džeksona Poloka bēdīgi slaveno “ballītes triku”, kādā saviesīgā pasākumā visu acu priekšā urinējot Pegijas Gugenheimas kamīnā. Gleznas tika radītas, māksliniekam kopā ar draugiem jestri apčurājot ar vara krāsas gruntējumu klātos audeklus, izraisot oksidēšanās reakciju.

Pirmais īsteni politiskais Endija Vorhola darbs, ko viņš radīja 1972. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, lai atbalstītu demokrātu partijas kandidātu Džordžu Makgovernu. Litogrāfijā redzams republikāņu kandidāts, toreizējais prezidents Ričards Niksons, kuram tomēr izdevās kļūt par prezidentu uz otru termiņu. Tiesa, prieks bija īss, jo, kā zināms, jau gadu vēlāk sekoja Votergeitas skandāls un Niksona kaunpilna atkāpšanās no amata.