Māksla, kuru nevērtē. Kuratore Maija Rudovska par mākslas terapiju

Raksts publicēts sadarbībā ar tiešsaistes žurnāliem "Arterritory" un "Spiriterritory".

Māksla vairs manā dzīvē nenesa daudz prieka, tā drīzāk bija kā pienākums. Ja godīgi, es sākumā vainoju pašu mākslu. Man šķita, ka varbūt tā ir tik priviliģēta nodarbe 21. gadsimtā, ka, esot saistītai ar to profesionāli, mana dzīve ir un vienmēr būs nestabila. Es zināju, ka man vajag atrast balansu, izvēloties savā dzīvē ienest vēl kaut ko. Ilgi nezināju, kas tas varētu būt. Neesmu no tiem, kas tic apskaidrībām vai kaut kādām zīmēm, līdz ar to es droši nezinu, kā es nonācu pie secinājuma, ka man ir svarīgi palūkoties uz mākslu citādāk – atgriezties pie mākslas pamatiem, jautājot, kas tā ir, kādēļ tā ir vajadzīga un ko tā piedāvā mūsdienu realitātē?

Es intuitīvi vienmēr esmu zinājusi, ka māksla un tas, ko tā sniedz, ir fundamentāli svarīgi manā dzīvē. Jau kopš sevi atceros, esmu sēdējusi un zīmējusi – jebšu biju ierakusies iztēles pasaulē un man kā bērnam padevās to uzlikt uz papīra. Jūs teiktu, kuram bērnam gan tas nepadodas?! Un tā ir taisnība. Visiem bērniem tas padodas līdz noteiktam vecumam, kad, uzsākot skolas gaitas, iejaucas izglītības sistēma un aptur vēlēšanos nodarboties ar mākslu. Visbiežāk priekšstats par to, kas ir māksla un labs vai slikts mākslas darbs, ir vienpusīgs un stereotipos balstīts, kā arī izglītības sistēma orientējas uz rezultātu, nevis procesu, tādēļ nav brīnums, ka vairumam bērnu par savām prasmēm rodas spriedums – "es nemāku zīmēt, tādēļ es labāk to nedaru", "es jau neesmu mākslinieks", kaut patiesībā jebkuram bērnam ir iespēja ar mākslas palīdzību izteikties. Manā dzīvē māksla vienmēr bija kā glābšanas riņķis, kam pieķerties – mana drošā pasaule, kurā bija interesanti, līdz kādu brīdi tā vairs nebija.

Es jau sen zināju, kas ir mākslas terapija, jo, pirms apguvu mākslas zinātni un kļuvu par kuratori, biju studējusi vizuālās mākslas pedagoģiju. Bet mani tā nekad nebija uzrunājusi. Man tā šķita pārāk nišveidīga, pārāk saprotama un tur nebija ambīciju (jā, tagad dzirdu, cik tas izklausās snobiski!). Tikai nesen es atklāju, ka tieši šī, it kā vienkāršā, akceptējošā pieeja, ko piedāvā mākslas terapija, ir tas, kas man jau daudzus gadus fundamentāli ir trūcis. Mākslas terapija sniedz iespēju atbrīvoties no iepriekš minētajiem priekšstatiem par "labu" vai "sliktu", vai precīzāk – "neizdevušos mākslu", jo tajā nav būtiski, vai tu māki vai nemāki kaut ko izdarīt "pareizi" vai "nepareizi". Māksla mākslas terapijā strādā kā mediators, kā instruments, ar kā palīdzību var atrast iespēju izteikt to, ko citādāk nevar pateikt. Es zināju, ka mākslas terapija nav vienkārši smuku puķīšu zīmēšana, lai atpūtinātu smadzenes (šāds viedoklis pastāv!). Man bija ļoti svarīgi ar mākslas terapijas palīdzību atrast telpu, kurā neeksistē vērtējums, kritika, nosodījums, sacensība, sevis pierādīšana vai tamlīdzīgas lietas. Tās eksistē visdrīzāk klienta galvā (arī manā) un attieksmē, bet noteikti netiek piekoptas no mākslas terapeita puses. Kaut arī tā ir vienkārša patiesība un katra mākslas terapeita ētikas likums Nr.1, man to bija svarīgi apzināties un ieraudzīt, jo tieši tas bija apliecinājums tam, ka māksla mūsdienu realitātē var bez jau esošajām pildīt arī citas funkcijas. Laikmetīgās mākslas vide ir izteikti vērsta uz sacensību, panākumiem, vērtējumu (monetāru un estētisku vērtības izteiksmi), kritiku, statusu u.c. vērtībām. Mākslas terapijā vai terapeitiskās mākslas praksēs (šos abus nevajadzētu jaukt) var atrast atslēgas vārdus, kurus varētu aizlienēt un adaptēt arī laikmetīgās mākslas vide.

Sadarbība ar Jūliju Volonti, latviešu izcelsmes amerikānieti, licencētu terapeiti, kura, pateicoties Fulbraita stipendijai, tagad dzīvo Rīgā, veidojās tieši uz augstāk minēto vajadzību bāzes, jo es meklēju atskaites punktu, kā ieskatīties "zirgam mutē" un vienlaikus apvienot jaunās zināšanas ar jau esošajām prasmēm, ko regulāri piekopju laikmetīgās mākslas vidē. Jūlijas vadītais "Drošas telpas projekts", kurš noslēdzas tagad, maija beigās, sniedza priekšstatu par to, kā notiek mākslas terapija grupā. Projekta fokuss bija uz vardarbībā cietušu sieviešu iekļaušanu, piedāvājot viņām drošu izteiksmes vidi. Tā kā gan Latvijas politiskajā vidē, gan sabiedrībā kopumā vardarbība joprojām ir neērta tēma, šāds projekts šķita jo īpaši vajadzīgs.

Jūlija man parādīja to, ka mākslas terapija ir mērķtiecīgi organizēts un strukturēts process. Tieši paredzamība, laika ietvari, atskaites punkti un regularitāte ir nepieciešami, lai dalībnieces sajustos droši. Nodarbības, kas notika katru pirmdienu, bija brīdis, ko gaidīja katra dalībniece, tas izveidojās par rituālu un praksi, kas tiek piekopta (un kopta). Šobrīd, lasot amerikāņu psihoterapeites, holistiskās filozofijas praktizētājas Dr. Leperas grāmatu "How to Do the Work"^[1] (Kā darīt darbu?) arvien vairāk atklāju, cik būtiska ir paredzamība un regularitāte, kas tik ļoti iztrūkst daudzu mūsdienu cilvēku dzīvēs. Mēs dzīvojam ļoti haotiskā pasaulē – un haoss valda ne tikai ārpasaulē, bet arī iekšpusē – mūsu mājās (burtiski un metaforiski runājot). Paredzamības un drošas vides nepieciešamību parādīja kaut vai šāda neliela nianse – kad Jūlija bija paņēmusi grupai nedēļu garu pauzi un tika izlaista viena nodarbība, es redzēju, cik tas būtiski iedarbojās uz visām grupas dalībniecēm. Atkaltikšanās laikā varēja just negaidītu un patiesu prieku.

Jūlijas nodarbībās es ieraudzīju arī to, ka mākslas terapija nav vieta, kur nodarbojas ar kāda cita radošā darba analīzi vai "ķidāšanu", par to netiek izdarīti spriedumi vai secinājumi, katrai no dalībniecēm tiek dota brīva izvēle – rādīt vai nerādīt savu darbu, stāstīt par to vai nestāstīt. Tas, kas sniedz rezultātus, bieži ir iesaistīšanās, iespēja izteikties mākslas valodā, klātesamība un arī iespēja piedzīvot emocijas grupā. Es varu izvēlēties runāt par savu darbu un es varu izvēlēties tikai klausīties. Visdrīzāk nekādas pārmaiņas uzreiz nepiemeklēs, bet varbūt tās aug lēnām un uzzibsnīs tad, kad mākslas terapijas nodarbības jau sen aiz muguras. Mākslas terapija arī nav "vienradži un varavīksnes" – tās laikā kāds var piedzīvot nomācošas emocijas, zīmējot vai veidojot kolāžu var izaugt negaidīts satraukums, atnākt kādas nepatīkamas atmiņas vai atklāsme par sevi u.tml. Pieļauju, ka stereotipisks viedoklis ir tāds – "mākslas terapijai ir jānomierina un jārada labas sajūtas". Tā īsti nebūs. Tā piedāvā drošu vidi un telpu paust sevi, savas emocijas, izjūtas, kā arī iespēju tās pieredzēt un apzināties. Kā Jūlija norāda: "Ar mākslas palīdzību tiek sasniegti citi smadzeņu centri, caur kuriem paskatīties uz savu situāciju. Kad skatās uz attēlu kopā ar mākslas terapeitu, var vērot, kā norisinās izpētes process, paskaidrot, kas ticis attēlots un ko klients par to domā."^[2]

Šī pieredze un vispār šobrīd augošā interese par mākslas terapiju un mākslas terapeitisko nozīmi tikai pierāda to, ka cilvēki ir izslāpuši pēc ne-vērtējoša skatu punkta, jo mēs dzīvojam pasaulē, kur tiek izvērtēts un analizēts katrs mūsu solis (kaut vai iedomājamies par algoritmiem, kuri nepārtraukti analizē mūsu darbības). Saikne ar mākslas terapiju manī rada vēlmi pārnest daļu no šīs prakses uz laikmetīgās mākslas vidi, kurai diemžēl pamatoti bieži tiek pārmests elitārisms un snobisms. Tas, ko laikmetīgā mākslas vide varētu paņemt no šī mākslas terapijas virziena, ir tieši attieksme un vēlme piekopt labās prakses – iecietības veidošana, bezaizspriedumaina iekļaušana, vērtējošā skatījuma aizstāšana ar zinātkāri un drošas vides radīšana.

^[1] Dr. Nicole LePera How to Do the Work. Recognize Your Patterns, Heal from Your Past, and Create Your Self. – Harper Wave, 2021

^[2] Paula Lūse Tev jābūt cilvēkam, tas arī viss. // Arterritory (skatīts 17.05.2021)