Foto: Ilze Vanaga
Pēdējo gadu laikā ir augusi mana interese par mākslas terapiju. Tā uzradās palēnām. Es ilgstoši nespēju saprast, kādēļ, strādājot laikmetīgās mākslas vidē (kā kuratore, mākslas kritiķe, mākslas pedagoģe), es nerodu piepildījumu. Dažreiz es to atradu, pēc mirkļa šī sajūta atkal izgaisa. Es palēnām nonācu pie secinājuma, ka manas attiecības ar mākslu ir sarežģījušās. Mani bieži nepameta sajūta, ka esmu iestrēgusi. Es cīnījos ar izdegšanas periodiem.

Raksts publicēts sadarbībā ar tiešsaistes žurnāliem "Arterritory" un "Spiriterritory".

Māksla vairs manā dzīvē nenesa daudz prieka, tā drīzāk bija kā pienākums. Ja godīgi, es sākumā vainoju pašu mākslu. Man šķita, ka varbūt tā ir tik priviliģēta nodarbe 21. gadsimtā, ka, esot saistītai ar to profesionāli, mana dzīve ir un vienmēr būs nestabila. Es zināju, ka man vajag atrast balansu, izvēloties savā dzīvē ienest vēl kaut ko. Ilgi nezināju, kas tas varētu būt. Neesmu no tiem, kas tic apskaidrībām vai kaut kādām zīmēm, līdz ar to es droši nezinu, kā es nonācu pie secinājuma, ka man ir svarīgi palūkoties uz mākslu citādāk – atgriezties pie mākslas pamatiem, jautājot, kas tā ir, kādēļ tā ir vajadzīga un ko tā piedāvā mūsdienu realitātē?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!