Māksla, kuru nevērtē. Kuratore Maija Rudovska par mākslas terapiju

Raksts publicēts sadarbībā ar tiešsaistes žurnāliem "Arterritory" un "Spiriterritory".

Māksla vairs manā dzīvē nenesa daudz prieka, tā drīzāk bija kā pienākums. Ja godīgi, es sākumā vainoju pašu mākslu. Man šķita, ka varbūt tā ir tik priviliģēta nodarbe 21. gadsimtā, ka, esot saistītai ar to profesionāli, mana dzīve ir un vienmēr būs nestabila. Es zināju, ka man vajag atrast balansu, izvēloties savā dzīvē ienest vēl kaut ko. Ilgi nezināju, kas tas varētu būt. Neesmu no tiem, kas tic apskaidrībām vai kaut kādām zīmēm, līdz ar to es droši nezinu, kā es nonācu pie secinājuma, ka man ir svarīgi palūkoties uz mākslu citādāk – atgriezties pie mākslas pamatiem, jautājot, kas tā ir, kādēļ tā ir vajadzīga un ko tā piedāvā mūsdienu realitātē?