"Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā"* vienlaikus ir izstāde un performance – radniecības zīme, kas izgaismo apslēpto, nezināmo un neapzināto, šādi izstādi piesaka tās veidotāji.
"Koncentrējoties uz Zentas Dzividzinskas, bezbailīgas, marginalizētas un sistēmai nepakļāvīgas mākslinieces darbu, kuras daiļrade dzīves laikā nav tikusi pienācīgi novērtēta, izstāde pievēršas viņas maz izpētīto darbu atklāšanai. Izstāde vienlaicīgi ir mūsdienu mākslinieces Sofijas Tunas cieņas apliecinājums iepriekšējo paaudžu autorei/ēm, uzrādot tiešu pēctecību un kopsakarības centienos turpināt radīt, rādīt un tikt respektētām mainīgo, bet joprojām iegrožojošo hierarhiju ietvaros," raksta "Kim?" pārstāvji.
Zenta Dzividzinska (1944–2011) jeb "ZDZ" bija viena no interesantākajām un radošākajām jaunajām māksliniecēm 60. gados Rīgā, bet līdz pirmajai personālizstādei viņai nācās gaidīt vairāk nekā 30 gadu. Fotogrāfija autorei bija svarīgs pašizpausmes un pašizteiksmes līdzeklis, un viņa to izmantoja eksperimentāliem nolūkiem darbā ar kadrējumu un formālajiem izteiksmes līdzekļiem, kā arī dokumentējot savu ikdienas dzīvi.
Lai arī Dzividzinskas darbiem ir raksturīga izteikta grafiska nosacītība, kompozicionāli un tonāli eksperimenti, autortehniku lietojums un nereti arī šī laikposma Latvijas fotomākslai netradicionāla tēmu un motīvu izvēle, atzinības un cieņas vietā Dzividzinskas savam laikam radikālā darbība sastapās ar profesionāli nievājošu attieksmi. Kolēģi, lielākoties cisvīrieši viņas darbus uzskatīja par neprofesionāliem. Ņemot vērā tālaika uzskatus par to, kā jāataino sieviete mākslā, viņas "normu koriģējošais" (Inga Šteimane, 1999) sievietes portretējums, tostarp subversīvie protoselfiji, likušies "neglīti". Arī ģimenes lokā Dzividzinskas darbība netika novērtēta, dēvējot viņu par "neizdevušos" mākslinieci. Vairums fotogrāfiju mākslinieces dzīves laikā nav bijušas uzkopētas, un 60. gadu muzeju vai fotoklubu naratīvu un estētisko kritēriju programmas kontekstā to ētiskā pieeja bija "diametrāli pretēja" (Švēde, 2004) padomju sistēmas principiem, vēl vairāk mazinot izstādīšanas izredzes. Lai gan pēdējo gadu laikā nelielas Dzividzinskas fotogrāfiju kolekcijas ir iegādājušies muzeji un privātkolekcijas Latvijā un ārpus tās, lielākā daļa mākslinieces darbības rezultātu – fotogrāfijas, negatīvi, kontaktkopijas, piezīmes un dokumenti – līdz izstādes sākumam nesistematizēti un nepārskatīti atradās pagaidu noliktavā Rīgas industriālajā zonā.
Uz šī fona "Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā" tiek veidota kā eksperimentāls ieguldījums Dzividzinskas para-feministiskās mākslas prakses aktualizēšanā. Izstādes centrā ir pieredzējušas fotolaborantes, intelektuāli un emocionāli līdzīgā reģistrā strādājošas austriešu mākslinieces Sofijas Tunas (Sophie Thun, 1985) dialogs ar Dzividzinsku tā vienīgajā iespējamajā veidā – ar arhīva starpniecību. Divu mēnešu periodā Tuna dzīvos Rīgā un strādās vienā no izstādes telpām iekārtotajā melnbaltās fotogrāfijas laboratorijā, lai kopā ar projektam īpaši piesaistīto arhivāri caurskatītu un kopētu līdz šim vien selektīvi apgūto Dzividzinskas darba materiālu.
Analogā fotogrāfija ir medijs, kam ir lielas izgatavošanas izmaksas, tomēr salīdzinājumā ar citiem medijiem daudz mazāka "tirgus vērtība". Turklāt, ja ar analogo fotogrāfiju nodarbojas sievietes, tad šāda veida māksla maksā vēl mazāk, tai ir vēl mazāka galeriju pārstāvniecība un iespējas tikt iekļautai muzeju un privātkolekcijās. Lai varētu atbalstīt un finansēt savas bezkompromisu mākslas radīšanu, Dzividzinskai nācās un Tunai nākas darīt visdažādākos naudas darbus (Dzividzinska no 70. gadu sākuma līdz 90. gadu sākumam strādāja par grafisko dizaineri kombinātā "Māksla," savukārt Tuna nodarbojas ar izstāžu dokumentāciju, pasniegšanu, kā arī asistēšanu atzītiem vecākās paaudzes māksliniekiem), raksta izstādes veidotāji.
Kā Dzividzinskas, tā Tunas mākslas radīšana lielā mērā notiek papildus – t.s. "brīvajā laikā", ģimenes virtuvē (Dzividzinska) vai "erotiskās fantāzijās" (M. Vuković, 2019), ko iezīmē Tunas regulārā uzturēšanās viesnīcu istabās līgumdarbu ietvaros. Tunas interese par šo "starptelpu", kurā viņa ir reizē māksliniece un laborante, māksliniece un asistente, ir uzskatāma par apzinātiem pārlēcieniem kā mākslas pasaules, tā īstās pasaules hierarhijās. Tieši fiziskais un mentālais darbs, kā arī kontrole vai tās trūkums virza un virzīja tādu autoru kā Tunas un Dzividzinskas darbību uz priekšu.
Izstādes "Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā" pamatā nav jaunu, kādā idejā balstītu darbu veidošana, bet gan Dzividzinskas materiāla izmantošana, lai radītu jaunus attēlus. Izstādes laikā Tuna atteiksies no savas prakses pamatnoteikuma – mediju vai realitāti atainot to dabiskajā izmērā. (Parasti, ja Tunas praksē fotogrāfija tiek palielināta, tad tikai attēlā redzamā objekta vai subjekta dabiskajā izmērā, savukārt mērogu neskaidrības gadījumā tiek veidotas kontaktizdrukas.) Šoreiz Tuna pārņems Dzividzinskas foto-veidošanas tehniku, kur mērogs un proporcijas bija atkarīgas tikai no tolaik pieejamā papīra izmēriem vai brīvā laika. Rezultāts būs sava veida portrets, Tunai pārradot Dzividzinskas tehniku ar saviem "nospiedumiem", t.i., zīmēm, kuras atstāj gredzeni mākslinieces-tehniķes pirkstos.
"Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā" ekspozīciju veido Tunas un Dzividzinskas darbu izlase no muzeju un privātkolekcijām Latvijā un ārvalstīs, jaunradīti Tunas darbi – to vidū, trompe-l'oeil tehnikā veidota lielizmēra izstādes iekštelpu fotogrāfija, fotogramma ar deponēto Dzividzinskas darbu sarakstu, funkcionējoša melnbaltās fotogrāfijas laboratorija, improvizēta arhivāres darba zona, kā arī augoša, divu mēnešu periodā laboratorijā radītu darbu ekspozīcija no Dzividzinskas negatīviem.
Izstādes noslēgumā šā gada 12. septembrī, kas būtu bijusi Dzividzinskas 77. dzimšanas diena, arhīvs jaunā gatavības stadijā atgriezīsies noliktavā cerībā sagaidīt ieinteresētu pētnieku interesi un apņemšanos izvērst "Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā" norises laikā paveikto. Savukārt Tuna, kura ar Dzividzinsku dala realitāti par mākslinieciskās darbības "fakultatīvo" raksturu, neizslēdz iespēju izstādes darba pēc/starplaikos attīstīt un strādāt pie saviem darbiem, lai ar tiem atgrieztos studijā un izstādītu citviet.
Sofija Tuna mēnesi Latvijā pavadīs, uzturoties laikmetīgās fotogrāfijas platformas ISSP rezidencē Rīgā un sniegs arī meistarklasi ISSP Skolas studentiem.
"Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā" izstādes nosaukums apvieno Dzividzinskas otrās personālizstādes nosaukumu "Es neko neatceros" (Latvijas Mākslinieku savienības galerija, Rīga, 2005) ar autores darbību un tās atstātā mantojuma problemātiku apskatošā mākslas zinātnieces Alises Tīfentāles raksta nosaukumu (Entering the Elusive Estate of Photographer Zenta Dzividzinska, MoMA Post, 2021. gada marts), savukārt abreviatūra "ZDZ" izstādes nosaukumā ir norāde uz to, kā, pagurusi no svešiniekiem pagrūti izrunājamā poliskā uzvārda locīšanas epizodēm, māksliniece parakstījās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
